jā, ir daudz citu vārdu, tāpēc es parasti runāju riņķī un apkārt un daudz vairāk PARĀDU savu mīlestību, nekā pasaku ar šiem vārdiem, bet tomēr ir sajūta, ka vajag arī tieši tos. es gan galīgi neteiktu, ka man tie ir notrulinātu, tieši otrādi, pārāk spēcīgi, lai vispār lietotu, tas ir kā uzlikt plaukstu uz plīts, paļaujoties, ka tā nebūs karsta, vienmēr gaidot, ka tūliņ būšu sakropļojoši apdedzinājusi roku. manā gadījumā tas robotiskums ir aizsargreakcija, es ceru, ka ar laiku tas pāries. jo es gribu, lai varu brīvi lietot jebkurus vārdus.

jā, lietot brīvi (un pa īstam) jebkurus vārdus ir lieliski. es domāju par šo visu un man tagad šķiet, ka ir savā ziņā mazliet muļķīgi, ka domu/sajūtu 'es tevi mīlu' ir jāietver un jāpasaka šajā vārdu secībā, kā ideālajā formulā - tā ir sava veida valodas spēle, tradīcija. bet tai [pēc idejas] nevajadzētu aizēnot un falsificēt jūtas - ja tu neesi pateicis/pateikusi, ka mīli - tātad nemīli.

un otrādi - ja pateici, ka mīli, tātad mīli..? tur tas saturs apakšā ir pārāk bagāts un vārdi tikai staigā pa virspusi.

nu šis, protams, pašsaprotami, cilvēki var melot un kļūdīties, vārdi var būt ar lielāku vai mazāku segumu. man jau arī justies mīlētai daudz vairāk palīdz nevis tas, ka tā saka, bet reālas rīcības, bet liekas, ka ideālā variantā komunikācija ir maksimāli holistiska, izmantojot visus kanālus un iespējas, lai nodotu vēstījumu

[sorz pa spamu], bet es iedomājos par šo jaut. vecāku-bērnu aspektā. es nezinu kā patlaban ir lv, bet šeit vecāki atvadoties no bērniem ļoti bieži apskaujas un saka to 'love you, bye!' kas ir pilnīgi ok, pat kkas ikdienišķi pašsaprotams un man tas arī šķiet pašssaprotams. bet - vismaz mana bērnība tāda nebija, es neatceros nekādus 'mīlu' un apskāvienus uz atvadām. vienīgi viena vecmāmiņa izrādīja tādas jūtas, ne ar tiem vārdiem, bet mīļumu. varbūt kulturālas atšķirības? (lai gan - kā jau teicu, nezinu kā latvijā ir tagad)

piekrītu! bet tomēr, ir jau tā, ka vārdi paredzēti, lai kodētu fenomenus, līdz ar to liekas diezgan likumsakarīgi, ka jūtot pret citu to, kas tiek raksturots ar vārdu "mīlestība", it kā noderētu varēt to tā arī izteikt :D

jā..jā..tas tā ir. man, piem, mēdz paveikties, jo es to reizēm izsaku guži nejauši - ne tieši 'es tevi mīlu' - bet pasaku kko mīļu, kas cilvēku aizkustina un līdz ar to tas ir izteikts [un nav vajadzīgi citi pierādījumi]. nespēju sevi iedomāties nokrekšķinoties-sagatavojoties-un tad sacīt - ... .

man reāli galvenokārt ir tā, ka, jo spēcīgāk es to sajūtu, jo grūtāk ir pateikt jebko, jo sevišķi tieši to, ko esmu nodomājusi, tas ir, ka mīlu, un tad es sāku panikot un sevi nosodīt, ha, haha, hahahahahaha