nu šis, protams, pašsaprotami, cilvēki var melot un kļūdīties, vārdi var būt ar lielāku vai mazāku segumu. man jau arī justies mīlētai daudz vairāk palīdz nevis tas, ka tā saka, bet reālas rīcības, bet liekas, ka ideālā variantā komunikācija ir maksimāli holistiska, izmantojot visus kanālus un iespējas, lai nodotu vēstījumu

[sorz pa spamu], bet es iedomājos par šo jaut. vecāku-bērnu aspektā. es nezinu kā patlaban ir lv, bet šeit vecāki atvadoties no bērniem ļoti bieži apskaujas un saka to 'love you, bye!' kas ir pilnīgi ok, pat kkas ikdienišķi pašsaprotams un man tas arī šķiet pašssaprotams. bet - vismaz mana bērnība tāda nebija, es neatceros nekādus 'mīlu' un apskāvienus uz atvadām. vienīgi viena vecmāmiņa izrādīja tādas jūtas, ne ar tiem vārdiem, bet mīļumu. varbūt kulturālas atšķirības? (lai gan - kā jau teicu, nezinu kā latvijā ir tagad)