darbā izlasu par to, kā pazīstamiem, lieliskiem cilvēkiem neiedod stipendijas, kas krietni sarežģī materiālo stāvokli - vienam pat tiktāl, ka jāņem akadēmiskais gads, un es nevaru par to mazliet neraudāt. es nekad neesmu bijusi tādā situācijā, jo līdz brīdim, kad man bija jāsāk studēt, vecākiem jau sen bija izdevies izlauzties no manas bērnības nabadzības. mana mācīšanās pieredze ir bijusi priviliģēta, es esmu varējusi pilnībā koncentrēties uz to, kas jādara, neraizējoties par to, vai man būs, ko ēst. man nav jāmaksā īre par dzīvokli, kurā dzīvoju bez piespiedu mājasbiedriem, jo tas pieder manam tēvam. es strādāju divos darbos, kuri abi man no sirds patīk, un kuri, ja es neļautu tam notikt, arī neizsmeltu pilnīgi visu manu dzīves enerģiju. es varu atļauties veltīt laiku vaļaspriekam. es varu atļauties aizbraukt brīvdienās.

es reizēm nespēju tikt galā ar pretrunīgajām sajūtām, ko par šo jūtu - milzīgu pateicību par to, ka tā ir, un vismaz tikpat milzīgu vainas sajūtu, ka man tā ir, kamēr citiem tā nav. un šis ir vēl viens ķieģelis manā nost jaucamajā berlīnes mūrī, konstantajā sajūtā, ka man ir kaut kā jāattaisno sava eksistence. ja jau man ir tik daudz dots, tas noteikti ir jānopelna. ir atkal un atkal jāpierāda, ka visi tie resursi, kas manī ir ieguldīti, nav izšķiesti vējā. ir JĀCENŠAS, par visām varītēm, nepārtraukti, nedrīkst vienkārši dzīvot, jo ir tik daudz cilvēku, kuriem tāds luksuss - vienkārši dzīvot - nav pieejams.

kaut kas ar šo nav kārtībā.

bet es nevaru izlikties, ka nevienlīdzība un netaisnība nav ļoti reāla. un, lai gan es zinu, ka tas ir joks, man laiku pa laikam atmiņā uzpeld kaut kur lasīta frāze - "if you're not a part of the solution, you are probably a part of the problem" - un tad man liekas, protams, ka tas ir mans pienākums mēģināt atrast veidus, kā visiem citiem, kuri nav finansiāli tik labi nodrošināti kā es, tādiem kļūt. bet es nezinu, kā to darīt. es varu turēt acis vaļā un dalīties ar potenciāli noderīgiem stipendiju un darbu piedāvājumiem. es varu skolā ar jauniešiem runāt par tēmām, kas mudina viņus redzēt un nosodīt šo nevienlīdzību, par potenciāliem veidiem, kā to mazināt. es varu domāt par to, kā mans patēriņš ietekmē pasauli, un rīkoties tā, lai neveicinātu nabadzību. es varu maksāt nodokļus un cerēt, ka sistēma kādreiz efektīvi organizēs to izlietojumu tā, lai visiem tiek nodrošināta pamata vajadzību apmierināšana. es varu balsot un cerēt, ka no tā ir kaut kāda jēga, es varu parakstīt petīcijas un iet piketos, es varu ziedot, kad man pašai kaut kas paliek pāri, es varu izmaksāt saviem draugiem lietas, bet tas viss ir huiņa. jo tā es nevaru panākt, ka visiem ir tik laba dzīve kā man. un es arī, godīgi sakot, vairs nepavisam negribu, lai mana dzīve nebūtu laba, lai gan tas varbūt būtu izcils risinājums vismaz vainas sajūtai. man, šo rakstot, burtiski sāp sirds.

sistēmiskas pārmaiņas uz labu, kur viņas ir? labi, skaidrs, ka tagad ir daudz labāk, nekā ir bijis, bet tik un tā. nav ok.