citādi

man liekas, vajadzētu vairāk šādu filmu.

man patīk pildīt brāļa mājasdarbus, tas ir tik vienkārši un patīkami, es jūtos noderīga un spējīga. tā gan ir ļaunumu vēstoša ātri gaistoša ilūzija.

Indeed once we think of the world in this way, as a total movement of becoming which builds itself into the forms we see, and in which each form takes shape in continuous relation to those around it, then the distinction between the animate and the inanimate seems to dissolve. The world itself takes on the character of an organism, and the movements of animals – including those of us human beings – are parts or aspects of its life-process (Lovelock 1979). This means that in dwelling in the world, we do not act upon it, or do things to it; rather we move along with it. Our actions do not transform the world, they are part and parcel of the world’s transforming itself. And that is just another way of saying that they belong to time.

//Ingold, T. 2000. The perception of the environment: essays on livelihood, dwelling and skill. London: Routledge.

viena interesanta lieta šonakts sapņos - rīgā bija ieviests tāds kā īpašs reiss "noziedzīgajiem" bezbiļetniekiem, kur viņi brauc policijas uzraudzībā un mācās uzvesties.

vēl es sapnī kaut kāda iemesla pēc uzturējos čiekurkalna ģimnāzijā (tāda vispār eksistē?), kuras īstais nosaukums bija daudz garāks un ietvēra kaut kādus titulus, un ar nūju līdzināju viņu pagalma dārza vagas kopā ar kaitinošiem puišeļiem, pa gaiteņiem pārvietojos lidojot un nevarēju atrast sieviešu tualeti. satiku elpa, kas man sūdzējās, ka sapulču zāles izrotāšanai esot no mana brāļa pirkuši no zariem un ziediem pītus rūķīšus (viņa jaunais bizness), kas esot izrādījušies defektīvi, sūdzējās arī, ka uz ielām sievietes pārdod ziedus ķerrās, bet vīrieši - par 1000ls. tad kāds cits man stāstīja, ka skolai vajagot kosmētisko remontu (lai gan tā izskatījās kā pils, un bija tīra, skaista, nenobružāta), un es braucu uz mājām, netīšām iekāpusi tajā noziedznieku reisā. mājās mamma bija izvārījusi milzīgu (tiešām milzīgu, gandrīz metru diametrā) katlu ar makaroniem brūnā mērcē, bet brālis izcepis kartupeļus ar gaļu, un es par to visu ļoti priecājos un krāmēju uz šķīvja ar kaudzi, jo jutos nenormāli izbadējusies. kad pamodos, joprojām jutos izbadējusies.

vakar, laižoties miegā, atcerējos par brīnišķīgo sēņu glābšanas spēli, un, prātīga jaukundze būdama, uzliku atgādinājumu (kurš tikko noskanēja), lai atcerētos arī šodien pa dienu. if you like spanking and mushrooms, this game might be just the thing for you.

lidlā pērkot svaigu gurķi, izrādās, esmu nopirkusi skābu. ):
vispār, tas veikals taču ir arī tik neērts, nav vietas, kur normāli salikt preces somā, un viņi arī neļauj to mierīgi izdarīt, grūž uzreiz nākamā pircēja lietas. un pārdevēji runā zem deguna, it kā izliekas, ka mēģina uzturēt sarunu, bet kā tad lai tas sanāk, ja es īsti nedzirdu, ko man tur uzņurd ar nedzīvu seju?
štrunts par tuvumu, neiešu uz turieni vairs, iešu uz morrisons. morrisons ūdens arī par 5 kapeikām lētāks. labi, pēc garšīgajiem zaļajiem āboliem iešu uz lidlu. un varbūt pēc kādas pekanriekstu bulciņas, ko aiznest ritai, ciemos ejot. bet tas arī viss.

smieklīgi, bet pirmais impulss pēc šāda ņurduļieraksta rakstīšanas man ir vēlme parādīt mēli lidlam, it kā tas veikals būtu persōna un man būtu seši gadi.