pirmā intuitīvā atbilde - ka tu jebkurā mirklī zini, kurā telpas vietā tas otrs cilvēks atrodas un +/- ko dara, neatkarīgi no tā, vai viņu redzi vai ne

(kas principā iespējo companionship arī lielākā attālumā)

bet cēlonis - es nez, man šķiet, ka tas ir kaut kāds attunement, ēēēē, dvēseles līmenī + tas, ka tie cilvēki viens otram kko nozīmē, tipa

Nu, nez, kopīgas intereses (jo ar companionship saprotu kopīgas darbības ar līdzīgiem mērķiem, ne tikai draudzīgu kontaktu) komplektā ar radniecīgu (draudzīgu?) cilvēka personību, lai šīs kopīgās lietas būtu patīkami kopā arī darīt. Kaut kā tā?

es, piemēram, jūtu companionship ne tikai, say, ar mesija kāpjot earl's seat kalnā, bet arī sēžot ar rr_rrr_r uz dīvāna ar tēju pirms gulētiešanas un pilnīgi bezmērķīgi skatoties youtube video, vai arī ar saldumi klusējot ejot pa ielu, tā ka liekas, ka manā izpratnē šī sajūta piemeklē ne tikai aktīvas darbošanās kontekstā, lai gan varbūt tad jāskatās uz kaut kādām pagātnes aktivitātēm, hmm.

varbūt tas, ko sauc par kvolitī taimu!

quality time kā konteksts tai companionship sajūtai, vai arī kā izraisītājs, nu tur, "trīsreiz izdarījām kādas quality time aktivitātes, tagad jūtam companionship"?

man atkal šķiet, ka companionship balstās uz sapratni.
es saprotu to otru, tas otrs saprot mani, un tajā abpusējā sapratnē rodas kaut kāda jēga. it kā varbūt pat neesam vienuviet, bet zinu, ka ejam to ceļu kopā. vai arī zinu, ka tas otrs iet citu, paralēlu ceļu, bet es zinu kaut ko par to ceļu. šāda sapratnes sajūtas palīdz arī releitot ar to otru dažnedažādās dzīves situācijās. ja man kāds ir companion, tad, piemēram, pieņemot lēmumu, es mentāli varu ar viņu konsultēties. vai vismaz zināt, ko tas otrs domātu.
grūti paskaidrot, bet pa lielam tā ir tāda "esam vienā laivā" sajūta.
patikšana arī ir svarīga sastāvdaļa. ja es kādu abi saprotu, bet man viņš nepatīk, nez vai jutīšu companionship.