Nabaga kursabiedrs droši vien nebija plānojis ar to izteikumu tā sašokēt mani un veselu čupu manu draugu. :D

bāc, tiešām.

tas jau, visticamāk, notika pakāpeniski. sākumā tikai cēla, jo pats nevarēja ne nosēdēt, ne nostāvēt, tad vēlāk cēla bieži, šūpoja un nesa, jo nebija smags, bet, jo smagāks kļuva, jo retāk cēla..nezinu, tas viss nav gluži kā ar nazi nogriezts, varbūt tāpēc man tas nešķiet !!!moments.

jā, protams, ka pakāpeniski mazāk utt, bet tāpat bija kaut kāda tā pēdējā reize (ko es noteikti neatceros), man tas ir !! par to, ka arī pakāpeniskām lietām taču mēdz būt ne tikai tiekšanās uz kkādu limitu, bet konkrēts "nulles punkts", ko ir grūti noteikt

Jā, kā lietas, kas šķiet tik būtiskas (jo, nu, zīdainībā bez nēsāšanas būtu kirdik), tik vienkārši beidzas; un neviens vispār nepiegriež vērību tām beigām, jo nemaz nezina, ka "this is it".

Ajnukamōn, bērnus/vecākus zinot, tas vairāk ir stāsts par to, kā bērns beidzot pārliecināja māti, ka ņefig nevajag viņu celt augšā.

Nu tb "vai tu esi kādreiz padomājis, ka tavi senči vienreiz patiešām atšuvās?"

Oi, nu Tu kā tāda māte - no "kurš vainīgs?" pozīcijām. :) Fakts ir fakts; līdzīgi varētu domāt, par cilvēku, kurš vienā brīdī, piemēram, attopas, ka 10 gadus nav rakstījis ar pildspalvu.

...Ar to atšķirību gan, ka to pats var izlabot, ja rodas vēlme. Es savu māmuķi nepierunāšu sevi pacelt, lai gan klēpī kādreiz vēl iesēžos. :)