tas jau, visticamāk, notika pakāpeniski. sākumā tikai cēla, jo pats nevarēja ne nosēdēt, ne nostāvēt, tad vēlāk cēla bieži, šūpoja un nesa, jo nebija smags, bet, jo smagāks kļuva, jo retāk cēla..nezinu, tas viss nav gluži kā ar nazi nogriezts, varbūt tāpēc man tas nešķiet !!!moments.

jā, protams, ka pakāpeniski mazāk utt, bet tāpat bija kaut kāda tā pēdējā reize (ko es noteikti neatceros), man tas ir !! par to, ka arī pakāpeniskām lietām taču mēdz būt ne tikai tiekšanās uz kkādu limitu, bet konkrēts "nulles punkts", ko ir grūti noteikt

Jā, kā lietas, kas šķiet tik būtiskas (jo, nu, zīdainībā bez nēsāšanas būtu kirdik), tik vienkārši beidzas; un neviens vispār nepiegriež vērību tām beigām, jo nemaz nezina, ka "this is it".