24 January 2014 @ 12:19 am
in all fairness  
ir divas lietas, par kurām es cibā nerakstu, lai gan tās sastāda proporcionāli nemaz ne mazu manas dzīves daļu. viena no tām ir sportiskās aktivitātes, ar kurām es nodarbojos, otra - manas attiecības ar ēšanu. es sev saku, ka par to es nerakstu, jo tas nevienam nevar būt interesanti, kas noteikti ir taisnība, bet otrs iemesls, ko es pati sev parasti nesaku, ir tas, ka man ir kauns par to rakstīt, pat pieminēt, jo šķiet, ka tas izskatīsies pēc mēģinājuma par kaut ko attaisnoties, ka neviens neticēs, ka man tiešām ir tik aktīvs dzīvesveids, jo es neizskatos pēc tāda cilvēka (then again, lielais vairums no cilvēkiem, kas varbūt lasa to, ko es te rakstu, jau mani īpaši neredz, haha) - katrā ziņā, tā man pilnīgi noteikti liek domāt tas pārsteigums visu ārstu balsīs, kad viņi paziņo, ka man ir "ļoti laba sirds". es apzinos, ka šis daudz vairāk ir saistīts ar mani pašu. to, ka man acīmredzot ir iekšēja sajūta, ka man ir kaut kā jāattaisnojas par to, ka es it kā neizskatos pēc sportiska cilvēka, kas piekopj veselīgu dzīvesveidu - būtībā, neizskatos tā, kā man pašai liekas man būtu jāizskatās, dzīvojot tā, kā es dzīvoju. esmu pamanījusi, ka mani mazliet kaitina lasīt citu cilvēku ierakstus a la "šodien no rīta noskrēju 10 km, pusdienu pārtraukumā uz mājām airējos pa daugavu, bet vakarā pirms gulētiešanas pusstundu stāvēju uz galvas un veicu vēl divdesmit sarežģītas jōgas pōzas" (pārspīlēju, protams, but you catch the drift). visdrīzāk tāpēc, ka arī es esmu slima ar rietumu kontrōles sabiedrības uzstādījumu, ka, ja kaut kas nesniedz tādu rezultātu, kādu tam it kā būtu jāsniedz, tā noteikti ir tevis paša vaina, tb, ja (liekas, ka) es neizskatos gana fit, tas nozīmē, ka vienkārši pietiekami necenšos un neesmu adekvāti novērtējusi ieguldīto darbu, ka tad, ja es tiešām darītu "kā nākas", man arī liktos, ka ir kaut kas, ar ko lepoties internetos. tas ir, man skauž, ka citi cilvēki jūtas tiesīgi ar savām aktivitātēm lepoties, kamēr es spēju tikai domāt par to, kāpēc, lai gan es jūtos veselīga un spēcīga, un bez īpašām problēmām un iepriekšējas pakāpeniskas laika audzēšanas varu, piemēram, noturēt planking position 3minūtes, man ir sajūta, ka esmu ne īpaši pievilcīgs gaļas klucis (atbilde, protams, ir diezgan skaidra, es taču arī mācījos ķermeņa un medicīnas antropolōģiju un zinu visādas teōrijas, ar ko šo var vienkārši izskaidrot; bet tādi racionālie aspekti tomēr diemžēl praksē pārāk nepalīdz ar to neadekvātuma sajūtu cīkstēties). kopumā gan es visādu apzinātu, sistemātisku pašsajūtas mainīšanas centienu rezultātā tagad par to jūtos daudz mazāk slikti, nekā pagājšgad, un tā vietā, lai gandrīz konstanti justos kā the fugliest bitch in da hood kā pagājušajā janvārī, galvenokārt jūtos vienkārši "meh" un reizēm pat tiešām glīta, kas ir ārkārtīgi patīkami. bet pēc šī, manuprāt, ir skaidri redzams, ka vēl tāls ceļš ejams, ha.
 
 
( Post a new comment )
cukursēne[info]saccharomyces on January 24th, 2014 - 12:13 pm
protams, dalīties ir ļoti labi! man taču problēma nav ar to, ka citi lepojas, bet ar to, ka es nemāku/nespēju lepoties un tāpēc arī citu dalīšanās ar prieku nedod man tādu prieku, kā pašai gribētos, lai dod.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
banderlogs[info]banderlogs on January 25th, 2014 - 12:25 am
Tādā gadījumā gribētos prasīt - kāda tad ir tava motivācija, sportojot? Lai nomestu svaru, būtu muskuļi, labi izskatītos? Ja motivācija ir tikai ārējais izskats, tad es varu savā veidā saprast, ka ja nav acīmredzama rezultāta, tad neizjūt lepnumu (tas ir, saprotu, bet ne īsti atbalstu).

man ir nedaudz līdzīga domāšana par to, ka es savukārt negribu īsti stāstīt cibā, kā cīnos ar saviem kompleksiem par izskatu un mēģinu būt par body positivity. man personīgi tas ir liels sasniegums, ka varu uzspļaut diētām un lielai sportošanai, un censties pieņemt sevi, kādu es esmu. jo ir tāda maza balss, kas saka, ka tā jau tāda palaišanās slinkumā vien ir, ar ko nevajag lepoties (un,jā,es arī ņēmu ķerm.&medicīnas antropoloģiju, labi atceros rietumnieku apsēstību ar kontroli un veselību).
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on January 25th, 2014 - 09:11 pm
protams, ka motivācija sportojot nav tikai ārējais izskats, galvenais ir veselīgums un mierīgāka jušanās/kinētiskā potenciāla realizēšana (es esmu šaaaaaausmīgi dīdīga, kā tāds bērnelis, man reizēm tīri fiziski ir grūti nosēdēt pie datōra, tālsatiksmes transportos, lidmašīnās utt), lai gan tas, kā jūtos par to, kā izskatos, noteikti arī ir bijis nozīmīgs aspekts dažādās dzīvesveida izvēlēs, jo sevišķi tumšajos viduslaikos aizpagājušā gada otrajā pusē, to nevar noliegt, lai cik arī neatbalstāmi tas nebūtu. neesmu viena no sievietēm, kas var lepoties ar spēju kaut kā "stāvēt tam visam pāri".
liela daļa no šīs konkrētās problēmas ar lepošanos ir tajā, ka, dzīvojot tādā soc.&mediju vidē, kādā dzīvojam, man acīmredzami ir izveidojusies kaut kāda teju nepārraujama saikne starp veselīgumu un konkrētu vizuālo tēlu, kurš tad to veselīgumu apstiprinātu/pierādītu, kā rezultātā tad ir tāda disonanse. tb, ja nav ārēju marķieru, kas atbilstu sagaidāmajiem, tad taču nevar būt, ka viss ir pareizi. kaut kā tā. te, protams, atkal papildus ievijas arī R pasaules fokuss uz vizuālo/redzamo, nevis jūtamo, un tā tālāk.

bet tās mazās balsis, grr, off with their heads! body positivity all the way!
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
banderlogs[info]banderlogs on January 26th, 2014 - 04:59 pm
preach it sistah ;)
(Reply) (Parent) (Link)