ir divas lietas, par kurām es cibā nerakstu, lai gan tās sastāda proporcionāli nemaz ne mazu manas dzīves daļu. viena no tām ir sportiskās aktivitātes, ar kurām es nodarbojos, otra - manas attiecības ar ēšanu. es sev saku, ka par to es nerakstu, jo tas nevienam nevar būt interesanti, kas noteikti ir taisnība, bet otrs iemesls, ko es pati sev parasti nesaku, ir tas, ka man ir kauns par to rakstīt, pat pieminēt, jo šķiet, ka tas izskatīsies pēc mēģinājuma par kaut ko attaisnoties, ka neviens neticēs, ka man tiešām ir tik aktīvs dzīvesveids, jo es neizskatos pēc tāda cilvēka (then again, lielais vairums no cilvēkiem, kas varbūt lasa to, ko es te rakstu, jau mani īpaši neredz, haha) - katrā ziņā, tā man pilnīgi noteikti liek domāt tas pārsteigums visu ārstu balsīs, kad viņi paziņo, ka man ir "ļoti laba sirds". es apzinos, ka šis daudz vairāk ir saistīts ar mani pašu. to, ka man acīmredzot ir iekšēja sajūta, ka man ir kaut kā jāattaisnojas par to, ka es it kā neizskatos pēc sportiska cilvēka, kas piekopj veselīgu dzīvesveidu - būtībā, neizskatos tā, kā man pašai liekas man būtu jāizskatās, dzīvojot tā, kā es dzīvoju. esmu pamanījusi, ka mani mazliet kaitina lasīt citu cilvēku ierakstus a la "šodien no rīta noskrēju 10 km, pusdienu pārtraukumā uz mājām airējos pa daugavu, bet vakarā pirms gulētiešanas pusstundu stāvēju uz galvas un veicu vēl divdesmit sarežģītas jōgas pōzas" (pārspīlēju, protams, but you catch the drift). visdrīzāk tāpēc, ka arī es esmu slima ar rietumu kontrōles sabiedrības uzstādījumu, ka, ja kaut kas nesniedz tādu rezultātu, kādu tam it kā būtu jāsniedz, tā noteikti ir tevis paša vaina, tb, ja (liekas, ka) es neizskatos gana fit, tas nozīmē, ka vienkārši pietiekami necenšos un neesmu adekvāti novērtējusi ieguldīto darbu, ka tad, ja es tiešām darītu "kā nākas", man arī liktos, ka ir kaut kas, ar ko lepoties internetos. tas ir, man skauž, ka citi cilvēki jūtas tiesīgi ar savām aktivitātēm lepoties, kamēr es spēju tikai domāt par to, kāpēc, lai gan es jūtos veselīga un spēcīga, un bez īpašām problēmām un iepriekšējas pakāpeniskas laika audzēšanas varu, piemēram, noturēt planking position 3minūtes, man ir sajūta, ka esmu ne īpaši pievilcīgs gaļas klucis (atbilde, protams, ir diezgan skaidra, es taču arī mācījos ķermeņa un medicīnas antropolōģiju un zinu visādas teōrijas, ar ko šo var vienkārši izskaidrot; bet tādi racionālie aspekti tomēr diemžēl praksē pārāk nepalīdz ar to neadekvātuma sajūtu cīkstēties). kopumā gan es visādu apzinātu, sistemātisku pašsajūtas mainīšanas centienu rezultātā tagad par to jūtos daudz mazāk slikti, nekā pagājšgad, un tā vietā, lai gandrīz konstanti justos kā the fugliest bitch in da hood kā pagājušajā janvārī, galvenokārt jūtos vienkārši "meh" un reizēm pat tiešām glīta, kas ir ārkārtīgi patīkami. bet pēc šī, manuprāt, ir skaidri redzams, ka vēl tāls ceļš ejams, ha.