protams, ka motivācija sportojot nav tikai ārējais izskats, galvenais ir veselīgums un mierīgāka jušanās/kinētiskā potenciāla realizēšana (es esmu šaaaaaausmīgi dīdīga, kā tāds bērnelis, man reizēm tīri fiziski ir grūti nosēdēt pie datōra, tālsatiksmes transportos, lidmašīnās utt), lai gan tas, kā jūtos par to, kā izskatos, noteikti arī ir bijis nozīmīgs aspekts dažādās dzīvesveida izvēlēs, jo sevišķi tumšajos viduslaikos aizpagājušā gada otrajā pusē, to nevar noliegt, lai cik arī neatbalstāmi tas nebūtu. neesmu viena no sievietēm, kas var lepoties ar spēju kaut kā "stāvēt tam visam pāri".
liela daļa no šīs konkrētās problēmas ar lepošanos ir tajā, ka, dzīvojot tādā soc.&mediju vidē, kādā dzīvojam, man acīmredzami ir izveidojusies kaut kāda teju nepārraujama saikne starp veselīgumu un konkrētu vizuālo tēlu, kurš tad to veselīgumu apstiprinātu/pierādītu, kā rezultātā tad ir tāda disonanse. tb, ja nav ārēju marķieru, kas atbilstu sagaidāmajiem, tad taču nevar būt, ka viss ir pareizi. kaut kā tā. te, protams, atkal papildus ievijas arī R pasaules fokuss uz vizuālo/redzamo, nevis jūtamo, un tā tālāk.

bet tās mazās balsis, grr, off with their heads! body positivity all the way!