Ir tādi cilvēki - sirds dziļi.
Liekas, ka sirds viņiem nemaz nav.
Vai viņi ļauni? Vai viņi mīļi?
Kad viņi smejas? Un kad viņi raud?

Tev likās - pasauli vētrām sedzi.
Žilbinošs prieks un līdz sāpēm ass!
Aiziet un pāriet, un vēlāk tik redzi-
Tas jau vēl nebija it nekas.


Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi.
Liekas, nekā viņi neapjauž,
Bet pašā dziļumā mīlestība
Nobrāztām rokām akmeņus lauž.

Nobrāztām rokāme, bez viena vārda
Akmeņus salauž un akmeņus šķeļ.
Uzceļ sev pasauli, sagāž, ārda,
Nojauc un atkal no jauna ceļ.

Kur ir tavs "mīlu", un kur ir tavs "gribu"?
Kur ir tavs koks, un kur ir tavs zars?
Kur ir tavs ceļš uz bezgalību?
Kur ir tavs arkls, kas tevi ars?

Kas tev ir draugi, un kas tev ir mīļi?
Tu jau nemaz pats to neapjaud.
Ir tādi cilvēki - sirds dziļi, dziļi
Smejas par tevi
Un par tevi raud.

[Imants Ziedonis]