Vakar uzrakstīja bijusī, tā, kura pirms 10 gadiem mani krāpa - Joprojām neesmu piedevis un netaisos piedot. Viņa tad kārtīgi apliecināja par savām vērtībām un savu merkantīlo dabu, nevajag man to. Var jau būt, ka pēc daudziem gadiem viņai cits skats uz dzīvi, bet problēma tajā, ka viņā joprojām redzu nodevību. Viņa man izskatās joprojām tāda pati un uzvedas arī joprojām histēriski.
Grib pie manis atbraukt, jo uztraucas par mani. Tā tāda dīvaina uztraukšanās, braukt trīties gar celīti un lūgt padomus. Tas laikam ir tas pats pavasaris, kas arī cibiņus ir iekustinājis.
Sekss viņai nepatika un sasniegt ar vīrieti orgasmu viņai bija kauna lieta, ja tas notiek, tad viņa pazaudē savu varu. Pār ko? Viņa nemācēja izskaidrot. No viņas, tajā laikā, dabūju kārtīgu kamolu ar problēmām, kuras vajadzēja ilgi šķetināt. Paranoja, zems pašnovērtējums, neticība mīlestībai - tās visas bija tavas dāvanas. Tik cik tu mani sapisi, tik citām mani vajadzēja glābt. Taču patvērums un maigums joprojām man ir palicis par viserotiskāko fetišu - nesaprotu to spļaušanu un sišanu... labi, drusku saprotu, taču mēs tur vēl neesam.