Uztveres hygieine techne pieraksti sev, varbūt kādam noder.

Viens vecs, vieds onkulis IG atgādināja, ka savas labsajūtas labad nevajag ņemties ar pagātni. Savas pagātnes analīze var noderēt, ja tā tiek analizēta pragmatiskos nolūkos un arī vienkāršos notikumos - piem. ja nemāku likt komatus vai nemāku gramatiku, tad jātrenējas rakstīt lai sanāktu labāk. Sliktais pagātnes analīzes piemērs būtu: ja nemāku likt komatus vai gramatiku, tad esmu nolemts mūžīgai neveiksmei un nekad nevarēšu iemācīties, jo nokavēju to brīdi, kad visi mācījās - tad domu ķēdes velk uz turpmāku sevis kritizēšanu un dziļākas vēstures analīzēšanu, jautājot sev - kādēļ es nevarēju sev iemānīt pakļaušanos un tā līdz ad infintum. Tātad nelien pagātnē, nenodarbojies ar nejēdzīgu paškritiku un neanalizē citu motīvus - tas nav tik dziļi, ja ir, tad tā nav tava darīšana, katram savs krusts nesams. Taču vēstures analīzes lielākā nelaime ir tā, ka apzināta vēstures analīze paralizē ar daudzām emocijām - vai tās ir mīlestības pilnas, vai bailes, vai nožēla, tas nav svarīgi - tās ir emocijas, kas tajā brīdi ir galvenais apziņas priekšplāna objekts, tādā gadījumā, nav iespējama telpa jaunām idejām vai darāmajiem uzdevumiem. Un, ja vēstures analīzes izraisītās emocijas ir nepatīkamas, tad arī negribas nodarboties ar šo analīzi, negribas palikt sava prāta ieslodzījumā. Tad vajag mukt - skatīties, lasīt, klausīties, darīt visu citu, lai izvairītos no savas pašiznīcinošās prāta telpas, no savām nepatīkamajām emocijām.

Meditē biežāk - brīžos, kad jūties nogruzīts, meditācija ir laba prakse kā labi atgūt mundrumu - Hofa elpošana arī, šķiet, veselīga nodarbe. Esmu domājis par meditācijas procesu, un man vienmēr patikusi ideja, ka tas ir tāds brīdis, ka tu ļauj savam prātam izrunāties, ne tikai apzinātajām domām. Viss tas mudžošais bišu strops var kārtīgi savstarpēji izkliegties, priekšplānā parādīt to, kas jāparāda, un tad pēc izrunāšanās, strops uz brīdi var apklust. Papildus meditācijā, ja pirms tās tiek lasīts vai rakstīts, tad tas ir labs brīdis, kad prātam apstrādājot pieredzēto, domāto, var rasties labas idejas, nepieciešamās korekcijas, kas darāmo darbu var tikai uzlabot. Lai gan man vienmēr ir šķitis, ka laba meditācija ir tad, kad uztvere ir brīva no domām - laba meditācija ir tad, kad pēc tās uztvere atkal ir spica, var atkal fokusēties.

Lai nesasniegtu prāta bezspēku lielas prāta nopūles gadījumā meditē preventīvi - bija pētījumi par uztveri, kuros rakstīts, ka studentiem uztvere aptuveni pēc 30-45 min. Tad viņi kļūst noguruši un viņu fokuss pazūd, tad tādos brīžos ir labi paņemt 10 min meditācijas pauzi un atkal nākošajās 30-45 min. uztvere būs spica. Tātad jādzīvo mūžīgi ar taimeri, jāseko minūtēm. strādā - medtiē - strādā - meditē. Tāds produktivitātes vāveres ritenis, bet ja nepieciešams, tad palīdz. Šāda prakse pāris gadus atpakaļ sesijās mani pamatīgi izglāba. Problēma ar praksēm ir tāda, ka tās ir ikdienā jākopj, jādara - tāpat kā ar skriešanu. Ja uz brīdi esi izsists no rutīnas, vai vienkārši aizmirsti, tad vienmēr risks ir pamosties zem sava autopilota plīvura ar lieko svaru- ne tikai ķermeniski - atkal nelaimīgam, nogruzītam un garīgi neveselīgam.

Laika apzinātība arī palīdz iegūt dziņas - stresa sajūtu, ka laiks ir vērtīgs, ka nevar to nelietderīgi izpļakarēt, kā to dara birokrāti. Tā, šķiet, lielā mēra bija Momento Mori lielā vērtība, ka atgādinājums par īso dzīvi liek dzīvot intensīvāk - vismaz katram savā izpratnē. Vienam intensīvi ir neko nedarīt, citam iziet ārā. Intendere (turn one's attention) - apzinātāk. Tā lai nav tādi gadījumu, kad cilvēks stāsta, ka pēkšņi pamodies un šajā gulēšanas posmā netīšām apcerējies, radījis bērnus un pēc pamošanās sāk tikai vērtēt savu izdarīto un uzdot jautājumus par to, kāda dzīve ir viņa uzmanības vērta un vai vispār viņš tādu var dzīvot. Tā laikam ir cita tēma.

Par citu cilvēku ietekmi uz apziņu negribu runāt, jo tas lielā mēra ir pie savas vēstures, atmiņas analīzes - to nevajag darīt, viņi nav tā vērti. Labāk esi īpatnis, nevis veido savu tēlu morālo kropļu vajadzībām. Savs tēls ir jāattīra, lai nospraustās marģinālijas neliedz iegūt jaunas pieredzes un izjust nejusto, ja ne jaunas, tad vismaz zināmas un patīkamas. Par sava tēla pārkodēšanu vai pašmīlestības nodarbošanos es vēlos piekrist cilvēkiem, ka tā ir laba lieta, taču vajag būt uzmanīgiem, kā ar alkoholu. Ja pašmīlestība būs par daudz, tad viegli noķert pataloģisku narcismu un tad jau cilvēks ir metams ārā(daudzu iemeslu dēļ) - skatās spogulī un raud par sava skaistuma zušanu - saprotams sentiments, bet pieļaujams tikai jubilejās :D

Āā, nemelo vai melo mazāk. Kādēļ? Tādēļ, ka Kants tā teica. Laikam pašam būtu vērtīgi melu morālajam stāvoklim pievērst lielāku uzmanību, jo saprotu, ka atklātība un patiesība ir viena no gaidām ko ceru no cilvēkiem, bet tā bieži vien ir reta parādība. Šķiet, ka lielākā daļa sabiedrības melo, es to skaitā:
- "Kā tev iet?"
- "Labi!"
Un es nerunāju par lietu neteikšanu - nē, uz "Kā tev iet?" jautājumu vienmēr var atbildēt: "es negribu runāt"; taču izteikti meli: "labi", ļoti labi izpilda funkciju - atpisies. Bet arī funkcijai "atpisies" var gan jau piemeklēt diezgan jēdzīgu eifēmismu un tas nav attaisnojums "baltajiem meliem". Visi meli ir melni un izraisa riebumu. Pie melošanas arī pieslienu viltus smaidus un "nepieciešamās attieksmes". Reti kas neglītāks par cilvēku, kas smaida tad, kad sirdī izjūt kaunu vai bēdas. "Labāk pasmaidi!" - "Labāk ej dirst!" Var jau būt, ka idiotus un aklos ir viegli manipulēt ar smaidiem un meliem, taču tava manipulācijas rīcība parāda, ka tu esi varmāka, nelietis. - IG redzēju AI modeles kontu ar 100K+ sekotājiem - nevērtīgie viltvārži, vides piesārņotāji - Jācer, ka būs brīdis, kad digitālā telpa arī tiks uzskatīta par telpu. Pītersons šajā sakarā ļoti pretrunīgi grēko.

Par projicēšanu - ideja man patīk, bet tad tāds determinētāis solepsisms sanāk. Bagi reduktīva ideja un īsti nopietni šo konceptu neņemu. Labi, pieņemsim. Par projicēšanu - ja cilvēkiem ir sliktas interpretācijas, tad tās, iespējams, parāda viņu prāta satura seklumu, var jau būt, ka viņi arī tajā dienā bija slinki. Atceries, ka savas privāto attiecību notikumu analīzes interpretācijas nav vērā ņemamas, jo to cēlonis esi pats. Šeit veselā saprāta un radošuma saglabāšanas dēļ būtu jēdzīgi nošķirt spēju interpretēt, radīt, tad, kad tas ir nepieciešams un spēju neinterpretēt un nerādīt, kad tas attiecas pret citiem cilvēkiem un sevi. Grūti paskaidrot, jo privāto attiecību līmenī notikumu interpretācijas bieži vien ir kļūdīgas, taču akadēmiskā līmenī, socioloģiskā līmenī dažreiz noder meklēt tendences, tās vismaz pašlaik cilvēkiem šķiet vērtīgas, jo sociālā manipulācija, redziet ir laba lieta, kas savā ziņā, protams, ir laba lieta, ja tam bērnam tiek iemācīta matemātika, nevienam skolotājs nav jānopeļ vai jāizturas kā pret varmāku, taču būtiski ir arī neaizmirst, ka daudzi skolotāji ir varmākas un sava darba varas pusi izbauda un izmanto - tā arī laikam cita tēma. Laikam jau secinājums ir tāds, ka sabiedrībai varmākas tehnikas var pārdot, viņiem tāds pakalpojums interesē, (Kāds raksta par pedagoģijas morālajiem, varmācīgajiem aspektiem? Gan jau Fuko.) taču cilvēka privātajā līmenī, lai saglabātu veselu saprātu, vieglprātību jāizvairās no vārmācības tehnikām attiecībās pret sevi un citiem.