par vīnu, kamēr man vēl pietiek ar divām glāzēm
vīns ir baigi interesantā štelle. man, piemēram, patīk, ka manā istabā stāv vīna glāze un tā pavisam vienkārši - tukša, vientuļa, bet stāstoša. vīna glāzei, kas ir tukša, sakars ar vīnu ir tikai nosaukumā, var jau būt, ka cita glāze istabā man patiktu tikpat ļoti, tomēr es šobrīd pieņemu, ka nav nekā labāka par vīna glāzi, jo šobrīd tā ir vienīgā glāze, kas ir manā istabā (ja par glāzi kāds neiedomājas uzskatīt arī burku, kurā skalojas netīrie akvareļkrāsu ūdeņi) un tāpēc..nuja. vīna glāze ir baigi interesantā štelle. tāpat kā vīns.
es nesaprotu, kā vīnu var dzert tā vienkārši. man viņš, ieliets sava nosaukuma glāzē, pieprasa uzmanību, pielāgotu vidi. pielāgota vide savukārt nozīmē piemērotu produktu, ar ko vīnam veidot tandēmu (jo man vīns vienmēr pieprasa vismaz partneri ja ne kompāniju; mans vīns nekad nav vientulis savrupnieks), atbilstīgu noskaņojumu un zināmu komfortu (kā minimums ir iespēja apsēsties un siltuma sajūta).
un vēl mans vīns ir diezgan nelokāms attiecībā uz gulētiešanu. kad izdomā, tad ir skaidrs: jāiet.

arī tagad jāiet. gribēju lasīt tālāk Deloveja kundzi, bet vīns gandrīz kā vīrs saka: "mīļā, slēdz to gaismu ārā".

principā galvenā doma sevī ietver zināmu prieka sajūtu par eksāmenu epopejas noslēgšanos.