rums_

Tas bija tik vienkārši. Es vienkārši uzsaucu viņam dzērienu un pēc dažiem mirkļiem mēs jau bijām manā gultā. Un vēl pēc dažiem - viņš jau bija aiz manas istabas durvīm.

Es varu pateikt, ka es ļoti gribētu apprecēties. Es gribu, lai man ir māja un vīrs un iespējams arī bērns. Lai mums ir kopīgi brīži. It tikai viens "bet" es neesmu pat tuvu šim solim(brīdim), es esmu cik tālu vien var,jo man gluži vienkārši nav ar ko. Kandidāta esamība laikam ir pirmais priekšnosacījums, lai sāktu domāt par to dienu. Man liekas, ka pēc tam, manām darba gaitām pienāk beigas, jo tas ir nežēlīgi ņemt savu dzīves draugu visur kurp es dodos, lai tikai būtu kopā. Un ja mēs esam šķirti vairāk kā mēnesi tas vairs nav nopietni.
Es nezinu vai es esmu gatva pamest to, kas man ir. Es šo visu sāk, jo man vajadzēja naudu, pēc tam es atklāju, ka man tas arī patīk. Es nezinu vai es būtu gatava atdot to, kas man tagad ir, būt mājās un nepelnīt pašai savu naudu. Mani tas mazliet nogalinātu.

Es nelepojos ar to, ka es sev iegriezu rokā, jo tas bija solis atpakaļ. Tagad es zinu, ka es jūtos par to neizsakām vainīga un graizīšana man vairs nedod tās sajūtas, kuras es ieguvu agrāk. Vairs nav tas vieglums un īslaicīgā laime. Ir tikai pretīgums un vainas sajūta.
Es varu sev uzsist uz pleca par to, ka es biju tā, kas ieradās studijā laikā. Es izskatījos labi un biju gatav strādāt par visiem 100% un vairāk. Kas to būtu domājis, ka tās meitenes ir bezmaz pirmo reizi prom no vecākiem. Viņas nebija spējīgas piecelties. Man ir bijis tā, ka mani modina, lejot aukstu ūdeni virsū un sitot pa seju, bet viņām neviens te nebija, kas to darītu viņām, tāpēc no viesnīcas zvaniem nav jēgas, ja dzeršana ir beigusie stundu pirms pamošanās.
Man piedāvāja aizstāt divas no meitenēm, jo viņas tomēr neesot piemērotas šai kampaņai.

Ak, mans Dievs, es to izdarīju atkal, es sev iegriezu plaukstā. Es nedomāju, ka mani nomāc tas, ka pārējās modeles dzer tekilu vienā no viesnīcas istabām, precīzāk tajā, kas ir pretī manām durvīm. Es nekad nebūtu domājusi, ka mani tas var satraukt. Tas ir tā pat kā bērnu dārza pirmajā dienā, kad tu atklāj, ka tu esi viena, visi visus pazīst un neviens par tevi neinteresējas un visiem ir vienalga par tavu eksistenci.

Mēs satikāmies šodien, manas domas bija skaidras. Es pateicu, ka mēs varam būt tikai draugi. Ja viņš uz mani kaut reizi paskatīsies ar neīsto skatienu, es aizvēršu durvis. Un mans otrs noteikums bija, nekad nepiedāvāt man alkoholu vai narkotikas un nesatikt mani, kad viņš ir to iespaidā.
Es negribu, lai starp mums būtu kaut kas intīms un tuvāks par draudzību, jo es zinu jau tagad, ka kāds no mums salūzīs, es atkal atsākšu savu agrāko dzīves veidu, viņš mani ieraus savos elles lokos, un es netikšu ārā, un tā būs deja pa rinķi. Es, viņš un mūsu atkarības. Es ķeršu viņu, viņš - atkarības, atkarības - mani, es - atkarības, atkarības - viņu, viņš - mani. Un tā uz rinķi dažkārt pazaudējot to, kas esam un nesatiekoties.
Rīt es braucu uz Austrāliju. Pēc tam uz ASV un Jaunzēlandi un tad, kurp man būs līgums.

Sekss ar S vienmēr ir bijis lielisks. Es gribēju zināt vai tas tāds ir joprojām, man vajadzēja par to pārliecināties. Mēs bijām zvēri, instinkti lika mums darboties.
Viņa pirksti, kas triecās manī un mēle, kas atkal atklāj mana ķermeņa centimetrus... Viņa elsas un vaidi... Tvērieni, kas atstāja nospiedumus uz maniem gurniem... Manas nagu pēdas uz viņa muguras... Es joprojām smaržoju pēc viņa.
Es biju pārgurusi, bet es nevarēju palikt. Man vajadzēja iet.
Šī bija pēdējā reize, kad mums ir sekss. Man vajadzēja šo pēdējo reizi. Es parīt atkal braucu prom, un es nezinu, kad es būšu atpakaļ.

Es esmu kļuvusi piesardzīga. Es nelaižu nevienu sev pārāk tuvu. Labāk ir tā, lai ir klusa (ne)laime tevī, nekā skaļa un visiem redzama, citādāk kāds vēl noskaudīs.
Cilvēkus nevar mainīt. Man bija doma, ka mans nākošais mīļakais būs tāds pats kā S tikai viņš nelietos narkotikas, bet vai tas maz ir iespējams? Es tam neticu. Varbūt ir vērts dot mums otro iespēju, bet vienmēr būs kāds šķērslis. Tā notiek vienmēr. Man būs ēšanas problēmas, viņam būs jauna bezsmadzeņu mauka no Austrumeiropas, es strādāšu, viņš lietos narkotikas kaut kur Skotijā, mēs būsim katrs savā pasaulē.
Helenai ir jauns vīrietis, viņa lido un staro. Vakar viņa mani pierunāja aiziet uz klubu. Es biju uztraukusies un paŗbijusies, jo man likās, ka es noraušos, un viss sāksies no sākuma. Bet nekā! Es dzēru virgin kokteiļus un enrgy drink.
Viņas vīrietis nav īstais viņai, es to varu pateikt jau tgad, jo viņš skatās uz visām sieviešu kārtas būtnēm ar skatienu, kas redz cauri drēbēm. Es brīnos, kā Helena to neredz.
Klubā satiku S grupas biedrus, viņi bija ļoti pārsteigti mani redzot, it kā es būtu cēlusies no mirušajiem. Pēc pāris stundām ieradās S ar manis aizvietotāju. Viņa vienā brīdī pateica "On moj!" uz ko es atbildēju "Beri esli mozjesh". Nekaunīgā kuce.

Londona, Londona, Londona, Londona, Londona, Londona un vēl un vēl. Es esmu mājās, es nenojautu kā man tevis pietrūkst pirms es nebiju atgriezusies. Es nesaprotu kā no tevis var aizbraukt. Tam cilvēkam ir jābūt vājprātīgam, kāda es arī esmu.
Manās interesēs ir norādītas lietas, kas man interesē. Es vairs nedzeru līdz delīrijam, un nelietoju narkotikas, bet ai kā man to gribētos. Tas dēmons ir manī un ārā nenāk, pagaidām es esmu stipra, bet ja es zaudēšu modrību, tad visticamāk viss sāksies no sākuma.
Es satiku S. Mēs esam labāki viens bez otra. Mēs izdarām vairāk, mēs neļaujam sev apstāties, mēs visu laiku sevi nodarbinām, lai mums nav jādomā par to kā mums nav. Mēs strādājam tā, lai vakarā uzreiz varētu iekrist gultā un izslēgties līdz nākošajam rītam.
Es ejot gulēt ceru, ka neko nesapņošu, ka nesapņošu par S, bet tajā pašā laikā šie sapņi mani iepriecina. Pamostoties ir skumji, jo ir sajūta, ka viņš mani ir pametis tik tiko.

Es ēdu. Vienīgais ēdiens, kas man liekas pieņemams ir suši. Es to ēdu daudz, jo man ir bail pazaudēt kontroli pār savu dzīvi. Bet tad ir atkal otra galējība, es varu ēst par daudz. Mani tas uztrauc, man ir jāēd, bet ne par daudz. Man ir jāed pietiekoši, lai es zinātu, kas notiek manā dzīvē un lai es nepaliktu resna, tika daudz, lai es būtu visu laiku mazliet izsalkusi.
Es atgriežos Londonā. Ļoti ceru, ka tas būs īss laika posms.

Ko es šodien esmu ēdusi? Saraksts ir ļoti īss. Kafija ar pienu un ūdens. Tas arī viss. Mani tas uztrauc, bet man nav izsalkuma sajūtas. Tā itkā ir, bet tajā pašā laikā tā ir tik neliela, ka tas pat nav izsalkums. Es zinu, ka es esmu uz robežas. Atkal.

Man ir divi geju draugi - Brian un Steven. Es viņus neesmu redzējusi ilgi, jo es neesmu bijusi Londonā.
Viņi kādreiz bija kopā, tās bija viņu abu nopietnākās attiecības, gandrīz pusotru gadu. Tad B aizbrauca uz ASV, jo viņš dabūja darbu.
Tagad viņi ir ļoti labi draugi, viņi vienmēr ir kopā, atbalsta viens otru, runā par notikumiem un saviem mīļākajiem, iet kopā uz pasākumiem. Viņi ir viens ar otru, tikai tur nav seksa. Es tagad domāju kā tas ir, ka cilvēks, kas tev bija viss ir tik tuvs draugs, man būtu sāpīgi. Patiesībā man ir līdzīgi, es nevaru atgriezties, jo man liekas, ka tas varētu sāpēt.
Es piezvanīju viņiem abiem (katram atsevišķi) un pajautāju kā tas ir. Ar laiku jūtas noplokot, ja pie tā strādā. Ja viņi atkal sāktu satikties, visticamāk tur kaut kas sanāktu, bet viņiem ir bail, viņi negrib riskēt un apdedzināties. Un jā dažreiz sirdī mazliet iedur, kad tiek apspriesti mīļākie un dažreiz gribas pieskarties citādāk. Būt draugiem arī ir daudz.

Es esmu pieradusi pie esošās situācijas kāda tā ir. S man nezvana un labi ka tā, mēs esam svešinieki, kas kādreiz dalīja gultu, rītus, kafijas krūzi, baltas strīpiņas, vienaldzību vienam pret otru, atklātas dusmas un noslēpumus.
Man patīk, tas ka, es esmu viena un man ir laiks domāt par sevi un kur es esmu iepinusies, es domāju ilgi un cenšos saskatīt izeju.
Šorīt man ar ģērbēju bija ļoti neprofesionāla saruna. Viņa teica, ka visi bija uztraukušies par darbu ar mani, jo es esot ļoti problemātiska. Mana messy affair ir atstājusi sekas.

Nevienas ziņas no S. Es biju pieradusi pie tā, ka viņš man visu stāsta. Visus sīkumus par viņu, viņa atmiņas un pārdomas. Man gribējās viņam pastāstīt par kanādieti. Es negribu viņu sāpināt, bet man tas kādam ir jāpastāsta.
Es braucu rīt prom no Osakas. Tas paliek pārāk nogurdinoši. Kanādietis visu laiku man atstāj ziņas par vakariņām, pastaigām vai vienkāršām tikšanās reizēm. Man tas nav vajadzīgs. Es nepārdzīvošu savas sirds atdošanu vēl reiz.
Man vajadzētu viņu atcerēties, kad es negribu lidot vai celties, vai kad man ir uznākusi kārtējā depresija. Vienīgais, kas man ir jāpatur prātā ir tas, ka paliekot, viņš vai jebkurš cits mani varēs atrast. Mēs varēsim atkal satikties.
Es neesmu ieinteresēta satikt jaunus cilvēkus, man patīk būt nekur, kur es varu pazust pūlī.
Kad man ir depresija, es sev atgādinu, ka es esmu nekas, ja manis nebūs nevienam no tā nepaliks labāk. Es esmu darba zirgs, strādniece, kas pati pelna savu dienišķo maizīti. Depresiju var atļauties tikai tie, kas ir neizmērojami bagāti, es tāda neesmu, tāpēc man ir jāturpina iesākatais. Ja man būs noskaņojums es atļaušos sev mazu depresijas seansu brīvdienā. End of discussion, lady! Back to work.

Man bija sekss.
Vienīgais ko es par viņu zinu, bez fakta, ka viņš ir vīrietis un kā viņš izskatās, ir tas, ka viņš ir kanādietis, kas daudz ceļo, bet par savu mītnes zemi ir izvēlējies Franciju.
Es biju izgājusi brokastīs, es lasīju žurnālu un smēķēju, kad man atnesa suši. Es centos protestēt, ka tas nav mans, bet apkalpotājs tikai norādīja uz vīriti, kas sēdēja otrā terases stūrī.
Viņš nekaunīgi apsēdās pie mana galdiņa un centās iepazīties. Es teicu, ka man nevajag suši no svešiniekiem, es neesmu izsalkusi un es vēlētos būt viena, jo manis plānotais rīta cēliens nav beidzies.
Viņš teica, ka viņam nav iebildumi. Es neteicu neko, tikai uzliku saules brilles un aizgāju pie cita galdiņa ar visām savām mantām.
Es taisījos iet prom, kad man atnesa manas šķiltavas un zīmīti "You will have to eat lunch someday, I promise no personal questions just lunch." Es nezinu kāpēc tam pat piekritu.
Pusdienu laikā mēs runājām par vietām, kur esam bijuši. Viņam nepatīk Maskava, jo tur visi cenšas apkrāpt ārzemniekus, bet man tieši tas patīk, ja tu neesi no Maskavas tev nav iemesla turp doties.
Viņš teica man daudzus komplimentus.
Vienā brīdī viņš mani noskūpstīja.
Viņš nesen aizgāja. Sekss bija lielisks, pat vairāk. Pēc tam es raudāju, es nezinu kāpēc. Iespējams tāpēc, ka mani ieguva tik prasti un ātri, bet varbūt tāpēc, ka tas nebija S.
Note to myself: sake is not my drink.

Atkal Japāna. Šoreiz Osaka, bet ne par to es gribēju stāstīt.
S teica, ka es izskatoties iemīlējusies tajā publikācijā, kur es esmu ar kādu puisi. Tās publikācijas bija mūsu strīdu iemesls un tās bija tikai nenozīmīgas publikācijas. Es tēloju tik labi, ka es varu notēlot visu. Es varu notēlot, ka tu mani vairs neinteresē. Un es to izdarīšu, tāpēc ka tev ir jauna kucīte.
Tu man sūdzies, ka viņa nav tāda kā es. Viņa no rītiem nešņauc kokaīnu, un nav īdzīga, lai gan man tevi ir jāsarūgtina es arī to vairs nedaru. Viņa nevar tusēties 24/7. Viņa nav ciniska un nerunā franciski, kad jums ir sekss. Viņa nenolaupa tavas zeķes, jo viņai salst kājas. Viņa nepiekrīt anālajam seksam, jo domā, ka tas sāp un nedod orālo seksu bez prezervaīva, jo uzskata, ka tava sperma garšo briesmīgi un vēl un vēl.
Es visu to zinu, bet varbūt būtu labāk, ja es to nezinātu. Man tā būtu vieglāk visu aizmirst un sākt visu no sākuma.

S ir cita. Es to ieraudzīju rīta avīzē. Viņi izskatās laimīgi. Viņa izskatās pēc manis.
S man piezvanīja un stāstīja un stāstīja par manu vārda māsu. Es jautāju vai tāds patiesi ir viņas vārds, viņš atbildēja,ka viņam nav ne jausmas. Es liku viņam pajautāt tai mazgadīgajai, ko viņš izdarīja ātrāk nekā es biju domājusi. Viņš pajautāja uzreiz. Izrādās viņu nesauc kā mani, un viņa ir no Polijas.
Viņa ir mana kopija. Kas neesmu es.
Viņš man stāsta visu par viņa atradeni. Kā viņa mostas, ko viņa ēd, ko viņa velk mugurā. S liekto viņai vilkt tādas drēbes, kuras varētu vilkt es. Tas ir absurds.
Paziņojums sāpēja. Man sāpēja arī, tas, ka viņš pateica, ka tādas kā es neesot, tāpēc viņš meklēšot kaut ko citu. Viņš meklēšot, bet atcerēšoties mani.
Man vairs nav vēlmes atgriezties Londonā. Man nav mērķa.
Es neiešu iegūt uzmanību. Es nebiju tā, kas aizgāja.

Oslo ir skaista, bet ļoti distancēta pilsēta. Es sajūtu to pašu, ko ar Larsu. Ir tā sajūta, ka tev rāda visu un atļauj visu, bet ar laiku tev pasaka, ka tu tomēr esi svešiniece, kura nekad nekļūs par vienu no vietējiem. Es varu darīt visu, ko es gribu un varu, bet man nav lemts iekļūt apļa iekšpusē.
Es esmu kā ļaunais gars. Indiāņi tic tam, ja tu paliec aplī iniciācijas rituāla laikā, tad tev nekas nedraud. Viņiem pats galvenais ir palikt aplī un tad es neko nevaru izdarīt. Es varu viņus kārdināt un biedēt, un pieglaimoties, bet es nevaru neko citu.
Es visur esmu svešiniece, kas necenšas iedzīvoties, jo man tas vairs nav vajadzīgs. Es esmu nogurusi kļūt par savējo, es labāk esmu kārtējā nataša, kas tomēr nav nataša.
Es labāk esmu nesaprast, nekā saprast no tumsoņiem, kuru saprašana par mani man vajadzīga.

Mēs mācāmies no saviem vecākiem. Mana māte un tēvs ir divi cilvēki, kas viens otru ienīst. Tēvs ienīst māti, jo viņa ir tā, kuru viņš apprecēja savas mīļākās vietā un māte ienīst tēvu, jo viņa nav tā, kuru mīl. Tēvam vienmēr bija tikšanās, kuras nekādi neva atlikt, māte savukārt bieži brauca atpūsties no mājas un bērniem.
Es spilgti atceros vienu savu dzimšanas dienu, man bija 5 vai 6 gadi. Māte bija prom, viņa tā mēdza darīt. Es pamodos un viņas nebija. Viņa aizbrauca dažas dienas pirms manas dzimšanas dienas. Mums ar brāli bija aukle, kas mūs pieskatīja un mierināja kā nu mācēdama.
Manā dzimšanas dienā māte piezvanīja un pateica, ka viņa nejūtas pietiekoši atpūtusies. Tēvam todien bija kārtējā tikšanās.
Vienīgie viesi, kas atnāca bija Jekaterina Ivanovna un Aleksandrs Aleksandrovičs.
Es nezinu, ko es varu mācīties no viņiem abiem.

Es esmu Tokijā. Šodien biju uz vaksāciju, man pajautāja vai es esmu pornozvaigzne. Tā sievietīte runāja ar smieklīgu angļu akcentu, apmēram kā "[Āl ū a poornstāl??]". Izrādās, ka visu pa pliko tur lejā taisa pornozvaigznes, maukas, izsaukuma meitenes un modeles.
Es saprotu to, ka es staigāju pa nelaimīgu zemi, es esmu bijusi tur un atgriezusies te. Tur ir tā vieta, kur satiekas ārprātīgie un kur zūd robeža un sapratne par realitāti, realitāte vairs nav svarīgs. Un te ir te, kur vairums no mums dzīvo. Es visu esmu redzējusi un piedzīvousi. Man te vairs nav īsti interesanti, man ir tikai viens ceļš - uz otru pasauli. Labā ziņa ir tā, ka es nekur neeju, es palieku te, bet vai manas domas ir te, to es nezinu.

Joprojām Lisabona. Man te nav nekādu izjūtu, es te esmu. Šī nav mana pilsēta, bet es te esmu ielaista atpūsties. Es neesmu bijusi Londonā jau nez cik ilgi un es domāju vai man tur vajadzētu būt, varbūt atteikties no visa tur un sākt visu no jauna. Kādā citā vietā, kur nav tik daudz kārdinājumu un atmiņu. Es varētu dzīvot Milānā, Parīzē... Lai gan man ļoti patīk Londona, iespējams ir pietiekami, ja es nomainīšu pilsētas daļu, kur es dzīvoju.
Man ir parādījies daudz brīva laika, lai gan tas ir relatīvs jēdziens, ja dzīvo armijnieku apstākļos, bet tomēr rīti bez problēmām arī ir laiks, ko var veltīt sev. Es lasu. Grāmatas. Skatos filmas. Fotogrāfēju. Iepērkos, to gan es nedaru no rītiem, jo man tad ir jāstrādā. Dažreiz arī skrienu.
Visas manas nedienas sākās no tā, ka es biju kopā ar S, jo ja es būtu viena gājusi postā neviens to pat nebūtu pamanījis, bet tagad tas viss ir izvērties par valsts mēroga katastrofu.
Es tiku audzināta tam, ka man būs vīrietis. Viss, kas man ir jāizdara, ir jāapprecas. Man ir jābūt pietiekoši saprātīgai, lai es īstajā brīdī paņemtu vīrieti aiz pautiem un piespiestu viņu mani bildināt. Eiropas Savienībā nedarbojas Cariskās Krievijas likumi. Jekaterina Ivanovna nopūstos un teiktu, ka laiks ir vainīgs.