Man ir divi geju draugi - Brian un Steven. Es viņus neesmu redzējusi ilgi, jo es neesmu bijusi Londonā.
Viņi kādreiz bija kopā, tās bija viņu abu nopietnākās attiecības, gandrīz pusotru gadu. Tad B aizbrauca uz ASV, jo viņš dabūja darbu.
Tagad viņi ir ļoti labi draugi, viņi vienmēr ir kopā, atbalsta viens otru, runā par notikumiem un saviem mīļākajiem, iet kopā uz pasākumiem. Viņi ir viens ar otru, tikai tur nav seksa. Es tagad domāju kā tas ir, ka cilvēks, kas tev bija viss ir tik tuvs draugs, man būtu sāpīgi. Patiesībā man ir līdzīgi, es nevaru atgriezties, jo man liekas, ka tas varētu sāpēt.
Es piezvanīju viņiem abiem (katram atsevišķi) un pajautāju kā tas ir. Ar laiku jūtas noplokot, ja pie tā strādā. Ja viņi atkal sāktu satikties, visticamāk tur kaut kas sanāktu, bet viņiem ir bail, viņi negrib riskēt un apdedzināties. Un jā dažreiz sirdī mazliet iedur, kad tiek apspriesti mīļākie un dažreiz gribas pieskarties citādāk. Būt draugiem arī ir daudz.
Viņi kādreiz bija kopā, tās bija viņu abu nopietnākās attiecības, gandrīz pusotru gadu. Tad B aizbrauca uz ASV, jo viņš dabūja darbu.
Tagad viņi ir ļoti labi draugi, viņi vienmēr ir kopā, atbalsta viens otru, runā par notikumiem un saviem mīļākajiem, iet kopā uz pasākumiem. Viņi ir viens ar otru, tikai tur nav seksa. Es tagad domāju kā tas ir, ka cilvēks, kas tev bija viss ir tik tuvs draugs, man būtu sāpīgi. Patiesībā man ir līdzīgi, es nevaru atgriezties, jo man liekas, ka tas varētu sāpēt.
Es piezvanīju viņiem abiem (katram atsevišķi) un pajautāju kā tas ir. Ar laiku jūtas noplokot, ja pie tā strādā. Ja viņi atkal sāktu satikties, visticamāk tur kaut kas sanāktu, bet viņiem ir bail, viņi negrib riskēt un apdedzināties. Un jā dažreiz sirdī mazliet iedur, kad tiek apspriesti mīļākie un dažreiz gribas pieskarties citādāk. Būt draugiem arī ir daudz.