rums_

Es reizēm domāju par to, cik grūti ir būt vienai, man ar visu ir jātiek galā pašai, Maskavā man tam visam nekad nebūtu bijis jāiet cauri, bet tad es atceros to kā bija Maskavā, man nebija iespējams iet, kad es gribēju, tikties ar tiem cilvēkiem, ar kuriem gribēju, man neeksistāja vārds "es", uz visu to atskatoties, es saprotu, ka es to pati esmu izvēlējusies, un es to nenožēloju. Es to atceros, kad es nesu smagās somas cauri lidostai, agri ceļos, lai ietu strādāt, esmu viena. Es zinu, ka man ir paveicies, ka es esmu sveika un vesela, jo tik daudzām meitenēm no Austrumeiropas nav paveicies kā man, viņas ir nonākušas bordeļos, ir sakropļotas vai nogalinātas.

Helena izmainās katru reizi, kad viņa ir ar kādu kopā, es viņu saprotu, jo viņa tik ļoti grib noticēt, ka šis ir ilgi gaidītais īstais. Viņa pati ir teikusi, ka laiks iet un viņa apzinās, ka viņa nebūs mūžam skaista un iekārojama, viņa noveco. Man H patīk tad, kad viņa ir viena, es viņai esmu vajadzīga tad, kad viņai ir slikti un viņai ir jāatpūšās un jāatkopjās.
Tuvojas Ziemassvētki, neviens tad nestrādās, visi būs ar savām ģimenēm, man nav idejas, ko lai es daru, man nav ģimene, vismaz ne tāda, kuru es gribētu apciemot, māte visticamāk būs Jekaterinas Ivanovnas mājā, viņa tur pavadot daudz laika, vai arī viņa būs aizbraukusi uz Franciju kopā ar kādu draudzeni, lai sagaidītu jauno gadu un pēcāk dotos uz kalniem, lai izbēgtu no Maskavas Ziemassvētkiem, tēvs būs savā centra dzīvoklī, kurā es nekad neesmu bijusi, droši vien ar kārtējo dašeņku vai oļeņku, un Ņikita būs savā centra dzīvoklī, kur būs daudz viņa paziņas un citi dīktdieņi, Ņikitas ballīte iesāksies janajā gadā, un tā turpināsies līdz būs mazliet pāri Ziemassvētkiem.
Es nekad neesmu bijusi ne tēva, ne Ņikitas dzīvokļos, bet es zinu, ka tie ir gandrīz idenstiski, tajos ir liela dzīvojamā istaba ar bāra leti, aiz letas ir neliela virtuve, kura nekad netiek lietota, dzīvojamajā istabā ir dīvāns, krēsli, televizors un balkons, logi ir pa visu sienu,ir vēl guļamsistaba, kas ir savienot ar vannas istabu, iespējams tur ir vēl viena istaba.

Es varētu iet gulēt, ja es būtu pārliecināta, ka rīt pasaule būs labāka, šeit Romā, Helenas jaunajā mājā. Šeit alkoholu ir atļauts dzert no rītiem kafijas vietā un vakaros tas tiek atnests kā popkorns priekš vakara filmas. Tas viss, lai miegs ir saldāks un dzīve skaistāka, jo necik rožaina un salda tā vis nav.
Kā dēļ mēs dzīvojam? Man nav neviena, kas man liktu cerēt, ka es viņa dzīvi papildinu. Es un H, mēs esam komanda, bet tādas kā mani var atrast jebkur. Tāpat tādas kā H.
Es nekad nevarēšu atdot šīs skumjas un depresiju, jo tās ir kā mans mētelis, kas mani sargā un ļauj justies droši un patīkami savā mazajā tukšumā, man sagādā prieku tas, ka es varu bēdāties un ar trulu skatienu blenzt sienā. Es dusmojos uz tiem, kas cenšas manas skumjas kliedēt, jo man ir sajūta, ka man griba atņemt pēdējo personīgo piemiņas lietu par to meiteni, kas es reiz biju, un varbūt esmu joprojām.

Es esmu tukša, manī nav nekādas emocijas, es esmu nogurusi just.
Es un S esam tikai divi apmulsuši bērni, kas nesaprata, ko dara. Mēs pieņēmām pareizāko lēmumu pēc daudziem kritieniem, mēs visu esam beiguši, jo nav vairs to sākuma taureņu, nav laiks, lai koptu to kas mums ir, un pats galvenais, nav arī vēlēšanās.
Mēs to izrunājām, bez asarām, un abi sapratām, ka šīs nu patiesi ir beigas. Beigas mūsu meliem apkārtējiem un sev par to, ka mēs esam gatavi cīnīties pret visiem un viens par otru, un esam tie īstie viens otram. Mēs bijām kādreiz tie īstie un tie vienīgie, bet ne vairs.
Teātris ir beidzies, gaismas ir izslēgtas, ir klusums un tukšums.

Es esmu ļoti nogurusi, es guļu pozējot. Mani nomierina doma, ka man ir attiecības par kurām neviens nezina, lai gan pareizāk būtu teikt, nevar pierādīt. Mēs esam draugi, kam ir sekss, kad ir apnikusi draugu būšana. Tas viss ir tik pierasti un droši.
S solījās atbraukt pie manis šo nedēļas nogali. Man pat nedaudz to gribās.

Es esmu Madridē, vietā, kur enerģijas ir tik daudz, ka tā laužas manī iekšā. Cilvēki ir dzīves priecīgi, tik apmierināti un laimīgi ar dzīvi, ka viņi to dara arī manā vietā, un pamazām šī sajūta pielīp arī man.
S man zvanīja un teica, ka skumst pēc manis, viņam vienam nepatīkot iet uz stūra ēstuvi, jo visiem pietrūkstot manis, visiem esot tas jautājums acīs, bet neviens to nejautājot skaļi. Viņam pietrūkstot drauga ar ko atklāt veikalus un ielas, naktsklubs un viesnīcu istabas.
Es jūtos spēka pilna tāpēc ar Helenu un viņas jauno draugu, un viņa draugiem, mēs iesim vakariņās un tad jau manīsim, kas notiek tālāk.
Man rīt ir jābūt ierindā.

Kā manas alkohola skumjas sākās, tā tās beidzās. Viss beidzās brīdī, kad es ierados lidostā un kļuvu par sapni, ko apskauž visi un kam grib līdzināties, ar gudru, bet ne pārgudru skatienu, veselīgu sejas ādu, dārgiem aksesuāriem un atbruņojošu smaidu, kas ļauj aizmirsties. Man patīk būt prom no S. Tas dod man telpu, lai es varu būt es pati.

Es esmu depresīva un es dzeru. Lai gan man tādai nevajadzētu būt, man ir S un Helena un visi citi. S ir viens no iemesliem, kas liek man justies tā kā es jūtos, man nav tā sajūta, ka viss ir labi un ne par ko nav jāztraucas, es nevaru nodoties darbam pilnībā. Starp mani un S viss ir sarežģīti, jo mēs esam draugi, kas reizēm pārguļ un drāž viens otram smadzenes, es jau tagad zinu, ka šis viss ir kļūda.
Dzeršana nepalīdz justies labāk, bet dzerot man vairs negribas justies labāk, es tikai sēžu gultā vai uz grīdas un sevi žēloju, es pati sev esmu pretīga.

Vai es jūtos veselāka pēc šī prombūtnes mēneša? Manas rokas vairs netrīc un asinsspiediens vairs nelēkā ik pāris minūtes. Man vairs negribas raudāt par katru nieku, daudzas lietas es vairs neuztveru kā personīgu uzbrukumu man, jo ne jau visa pasaule tomēr griežas ap mani.
Vēl es esmu palikusi slinkāka un mazliet uzbarojusies.
Bet visā visumā es esmu laimīga, ka es esmu atgriezusies mājās – Londonā.

Laiks velkas. Tas ir lēns. Saule aust un tā nenoriet ilgi. S joprojām ir te, es viņu esmu pieņēmusi. Es esmu pieradusi domai, ka viņš visu laiku ir blakus. Manī vairs nav dusmas un aizvainojums, tas viss ir pagaisis.
Es guļu labāk, ja mēs ar S esam vienā gultā, jo tad reizēm var parunāties vai paklusēt kopā. Vienīgais, kas mani interesē ir, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai mēs gulētu atkal kopā.

Es gulēju, kad S pieklauvēja pie manas istabas durvīm, lai pajautātu vai es negribu aizbraukt uz mazliet tālākās pilsētas tirgu. Man gribējās, bet ne jau ar viņu.
Mēs paēdām vēlas brokastis. Kopā, pie viena galda. Es daudz nerunāju.
Tirgu varēja iegādāties lopus un saldumus, un citas ēdamas lietas.
Mani tas neinteresēja tāpat kā S, es aizgāju uz tuvējo grāmatu veikalu nopirku dažas grāmatas, S kaut kur nozuda.
Atgriezies viņš mani apskāva no aizmugures, lai es nekur nevarētu bēgt un čukstēja man ausī, lai es viņam piedodu, es gribēju bēgt prom, bet S mani nelaida. Viņš lūdza, lai es ar viņu runāju, lai neignorēju, to es varēju apsolīt ar lielu piespiešanos. Viņš iedeva man rokas somiņu, spīdīgu un maziņu, kopā ar citām lietām, ko pārdod tajos šausmīgajos mazpilsētu veikalos tā izskatītos kā katastrofa, bet viena tā ir mazs jauks akcentiņš.

Tas ir nekaunīgi S ir ieradies, kā tāds cēlais princis. Viņš ir ieradies vakar pa nakti, to es neredzēju, šorīt viņš vienkārši ieradās brokastīs. Tas mani sadusmoja, samulsināja un es pat nezinu kādu vēl padarīja. Tā nu es pateicu, ka ēdīšu savā istabā un lūdzu, lai man atnes no visa pa druskai, un to man atnesa S, aizbildinoties, ka kalpone nav sapratusi. Pašsaprotami viņam, ka viņš palika manā istabā uz brokastīm. %$$%(*&*^%$# tāds.

Ēdamistaba ir liela, tās vidu ir milzīgs galds, pie kura katru rītu brokasto viens cilvēks – es. Kādreiz tā ir bijusi halle, tagad tur ir ēdamistaba.
Ēdot man patīk lasīt avīzi, nekas ievērības cienīgs nekad nenotiek. Man pat nav par ko rakstīt, bet man ir jāraksta, lai nesajuktu prātā.
Mana istaba ir ļoti meitenīga, tur ir spoguļgaldiņš, gulta ar baldahīnu, vecs skapis, dīvāns, kas ir ļoti ērts, pie tā ir zems galdiņš, uz kura vienmēr stāv konfekšu trauks, bet es tur atstutēju pēdas, kad skatos filmas. Vannas istabā ir milzīgs spogulis, vanna un mīksts paklājs.
Muižā bez manis ir vēl pieci cilvēki. Vīrietis, kas ir dārznieks un šoferis, saimniecības vadītāja, divas meitenes, kas tīra māju, un pavāre. Tas arī viss, bet šie cilvēki vadās pēc principa, ka man viņi nav nedz jādzird, nedz jāredz. Tāpēc es vienmēr sabīstos, kad viņus ieraugu, tas ir it kā viņi man piezagtos klusītēm un gribētu sabiedēt.

Diena ir gara, ja tu esi viena pati. Es mostos, ēdu brokastis. Kafiju ar pienu, sausiņu ar sviestu un džemu. Un šokolādes keksiņu. Tikai vienu. Man būs jauniapkārtmēri pēc atgriešanās civilizācijā.
Pēc brokastīm es devos uz tuvējo pilsētu, kas atrodas ~ 4 jūdzes no muižas, mani aizveda ar mašīnu, atpakaļ es balsoju mašīnas. Mani atveda kāds puisis, viņš strādā fermā, kas atrodas pirms muižas.
Pilsētā ir grāmatu veikals, daži apģērbu veikali, kafejnīca, divi bāri, degvielas uzpildes stacija, aptieka, skola, pārtikas veikals, man liekas, ka visu pieminēju, un baznīca.
Atgriežoties mani gaidīja pusdienas. Tad es nosnaudos, jo lija.
Vakarā skatījos filmas, dzēru tēju un apēdu otro keksiņu.
Man nav ne jausmas, ko es darīšu rīt.

Te nu es esmu, atkal muižā. Nekas neliecina par mežonīgo ballīti, kas te norisinājās kādā Sv. Patrika dienas nedēļas nogalē. Šķiet, ka šīs telpas nav neviens apdzīvojis kopš karalienes Elizabetes laikiem.
Ārsts man pateica, ka man ir jāatpūšas, jo es esot tuvu nervu sabrukumam.
Es ļoti negribēju braukt šurp, bet mana aģente mani pārliecināja. Viņa esot noskaidrojusi, ka S ar grupu atpūšas Karību salās, viņam nekas neesot iebilstams pret manu uzturēšanos muižā.
Šeit līst divas reizes dienā, kas ļauj man iemigt divas reizes dienā.
Es eju staigāt pa muižu un apkārtni, skatos filmas un esmu viena pati, šeit ir gluži kā uz citas planētas, jo es ne vārda nesaprotu, ko man saka kalpotāji, viņiem ir pārāk stiprs akcents. Es atstāju zīmītes.
Rīt būs jauna diena.
Helena ir kaut kur Itālijā, viņa strādā, un viņai nav iespējams izrauties.

Es varu būt, kur vien es gribu, man mugurā var būt apģērbs, kuru pārdodot varētu pabarot vidēji lielu Āfrikas valsti, bet es joprojām būšu meitene no Austrumeiropas. Man nav dotas tiesības manīt savu dzīvi un mainīt cilvēku pieņēmumus par to, kas es esmu, jo es taču esmu vien no natašām, kas izpilda katru vīrieša iegribu, un ir gatava skūpstīt zemi par kuru viņš staigā.
Izrādās arī Christian domāja, ka es esmu tāda. Viņš man piezvanīja šonakt un paziņoja, ka viņš ir Parīzē. Bija jau vēls, un es gulēju. Man nebija spēka kādu satikt un arī nebija vēlēšanās.
Viņš teica, ka viņš gribot to jerk off. Es taču varot viņam palīdzēt, tas būšot ātri. Es turpināju atteikt, viņš man pateica to, ka es un meitenes no turienes to darot daudz netielējoties, un viņš pret mani esot izturējies tik labi, es esot gold digging whore who is too lazy to work for another 20 minutes, viņš arī pateica, ka mans darbs nav 9 to 5 job.

Helena man piezvanīja, viņa bija galīgi sašņaukusies. Es atceros to, kā tas bija, man patika un man varētu patikt arī tagad.
Viņai esot man kaut kas jāpasaka, dzīve esot gara, man tā esot jādzīvo, es nekad nezināšu, kas notiks tālāk, tāpēc man ir jādzīvo šodienai, ir jābūt laimīgai šodien.
Viņa lūdzās, lai es viņu nesarūgtinu, tad viņa sāka raudāt un teikt, ka es esmu pelnījusi laimi. Es to esot pelnījusi visvairāk no visiem. Viņa nolika klausuli.
Es zinu kā tas ir, kad tu pēkšņi kaut ko saproti, viss ko redzi ir skaistāks, īpašāks - it kā to redzētu pirmo reizi.

Es kļūstu nevērīga, es pārkāpju pati savu režīmu, man bija jāstrādā sestdien un arī pirmdien, bet mana aģente nokārtoja, ka es strādāšu otrdien un trešdien. Es apsolos tā nekad vairs nedarīt, jo tas nedrīkst atkārtoties.
Es biju ar Christian, viņš bija atbraucis uz Milānu. Viņš visādā ziņā ir lielisks.
Viņam patīk vērot mani kā mazām bērnam, kad viņa pirksti spēlējas manā kājstarpē. Viņš klausās manā elpā un vaidos, skatās manas acu zīlīšu pārvērtības un iekāro manus piebriedušos krūšu galus.

Viņš ieradās manā mazajā visumā un aizgāja. Viņu sauc Christian, un viņš satricināju manu planētu, lika maniem ceļiem ļimt un limonādes burbuļiem rosīties manā pakrūtē.
Es aizdomājos par viņu, tad es nokaunos, jo man taču bija S, lai gan es taču pati, sitot kāju pie zemes, apgalvoju, ka mana un S nodaļa ir beigusies.
Mums bija intensīva, ja to tā var saukt, nedēļas nogale un pirmdiena, un mazliet otrdienas.
Es viņu satiku Helenas vasaras mājā. Man iesākumā viņš nepatika, mana pirmā doma bija par to, ka viņš ir prasts un neaptēsts. Es necentos īpaši ar viņu komunicēt, es vispār turējos no visiem atstatus, es gribēju būt viena. Kādā brīdī kaut kas atgadījās, es nezinu kas, bet tas atgadījās.
Mēs sākām runāties, flirtēt un jāatzīst arī mazliet zaudējām realitātes sajūtu no viņa dievīgajiem mohito.
Viņš čukstēja man ausī lietas, kuras man sen neviens nebija teicis. Viņš gribot mani lutināt un darīt priecīgu. To viņš teica pirmdienas vakarā. Es sapratu to, ka es esmu laimīga, jo kāds man ir teicis šīs lietas. Izrādās tas ir viss ko es gribu, man vajag, lai mani palutina.
Es nezinu, kad es viņu satikšu, jo man ir saplānoti darbi līdz septembra vidum, viņam esot saspringts grafiks.

Man ir gan labās dienas, gan sliktās dienas, tās vairs nav tik sliktas kā kādreiz. Man vairs nav tāda bezcerība par to, ka mēs ar S esam atsevišķi, es to esmu pieņēmusi. Manas naktis vairs nepaiet raudot spilvenā.
Es esmu pieradusi pie šīs domas, bet ja viņš atsāktu censties iegūt manu uzmanību, tas nebūtu grūti. Tikai viņš to nekad neuzzinās.