Es varētu iet gulēt, ja es būtu pārliecināta, ka rīt pasaule būs labāka, šeit Romā, Helenas jaunajā mājā. Šeit alkoholu ir atļauts dzert no rītiem kafijas vietā un vakaros tas tiek atnests kā popkorns priekš vakara filmas. Tas viss, lai miegs ir saldāks un dzīve skaistāka, jo necik rožaina un salda tā vis nav. Kā dēļ mēs dzīvojam? Man nav neviena, kas man liktu cerēt, ka es viņa dzīvi papildinu. Es un H, mēs esam komanda, bet tādas kā mani var atrast jebkur. Tāpat tādas kā H. Es nekad nevarēšu atdot šīs skumjas un depresiju, jo tās ir kā mans mētelis, kas mani sargā un ļauj justies droši un patīkami savā mazajā tukšumā, man sagādā prieku tas, ka es varu bēdāties un ar trulu skatienu blenzt sienā. Es dusmojos uz tiem, kas cenšas manas skumjas kliedēt, jo man ir sajūta, ka man griba atņemt pēdējo personīgo piemiņas lietu par to meiteni, kas es reiz biju, un varbūt esmu joprojām. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |