rums_

Kāzas ir viena jocīga padarīšana, vismaz šīs, kurās pēc visiem kašķiem un lauztām sirdīm Olivia un Brian salaulājās. Steven man bija pielipis kā bērns mātes brunčiem, savukārt otrā ausī man dziedāja Helena, kas bija novērojusi to, ka Olivia ir mazliet apaļa, droši vien gaida bērnu, tad jau sanāk, tad jau sanāk, ka tas viņiem abiem ir nopietni. Vēl viņa man pastāstīja, ka Olivias vecāki esot gauži prasti, jo nesaprotot, kas jādara ar daudzajiem galda rīkiem, man viņi abi tīri labi patiki, jo bija sirsnīgi. Sirsnība ir tas pēc kā es esmu noilgojusies.
Savukārt Steven man dūdoja ausī par to, ka Brian to meiteni nemīlot, un viņa viņu nesaprotot un nekad nesapratīšot kā viņš saprotot Brian. Beigu beigās Steven satika kādu no kāzu viesiem un vakaru pavadīja viņa sabiedrībā.
Olivia ir atsvaidzinoša pēc Helenas, ar viņu ir viegli saprasties. Viņas kleita bija gaisīga, kleitas augšdaļa bija izšūta un sakrokota, apakšdaļa brīvi krita, kājās viņai bija kurpītes, kuras varētu būt piederējušas Pelnrušķītei, tās bija sudrabotas, un viņas mazās pēdiņas izcēlās, kad tās pazibēja zem visām cakām un cakiņām. Something old, something new, something borrowed, something blue. Viņai bija vecāsmātes sudraba rokas sprādzes, jauna kleita, aizlienēti auskari ar tirkīziem no savas bērnības draudzenes Lindas un zila piespraudīte zieda formā. Kleita bija bēši iedzeltena, maiga.
Es ielūdzu Olivia un Brian pie sevis uz Maskavu.
Mēs ar Stasu bijām paraugpāris, tik skaisti un iemīlējušies, lai kā man gribētos vainot Helenu pie saviem kruīza brauciena izgājieniem, es to nevaru, jo es viena esmu vainīga. Es neesmu pateikusi Stasam, bet man ir aizdomas, ka viņš to jau varētu zināt.

Helena ir kā tanks, viņa ieradās pie manis Maskavā, rokās vicinot 2 biļetes braucienam ar kruīza kuģi. Viņa paziņoja, ka es esmu pelnījusi aizmirsties un pāris nedēļas man nenāktu par ļaunu pavadīt viņas kompānijā.
Kuģis nomierina, te viss ir sakārtots, no rīta celies, skrien pa klāju, baudi SPA procedūras, dodies brokastīs, apmeklē masieri, iegriezies pie ceļojuma mīļākā, dodies iedzert ar Helenu, papusdieno, piezvani vīram, paguli, izkāp krastā, atgriezies uz klāja, pārģērbies vakariņām, dodies iedzert un notriekt naudu azartspēlēs, iekrīti gultā.

Londona, manas mājas. Lidostas - manas draudzenes. Mans vīrs - manipulējama rotaļlieta. Ļoti laba rotaļlieta gultā, bet manipulējama dzīvē. Es knapi biju paspējusi iztukšot trešdaļu tekilas pudeles, kad viņš bija ieradies pie manis, rokās turot orhideju un lūdzot piedošanu. Ja man būtu zaļie pirkstiņi, es mūža nogalē varētu atvērt oranžēriju. Šī orhideja palika pie Steven, es devos vīram līdzi uz Maskavu, līdz nākošajam lidojumam.

Es esmu mājās, kā sievai pieklājas. Es gaidu, man vairs nav spēka domām, tu man esi izsitis pamatu zem kājām. Ik vakara telefona sarunas par dienas notikumiem. Es varu jautāt tev visu, tikai ne to, kur tu esi un kad būsi. Es saprotu to, ka mums ģimenes māja nav vajadzīga, mums katram pietiek ar saviem dzīvokļiem, kur otram pa reizei paviesoties.
Es esmu Maskavā, pilsētā kur man vienai ir auksti. Es atgriezīšos tikai tad, kad man būs kāds pie kā šeit atgriezties. Parodija par laulību, lai gan ne mana ģimene(lai kāda tā arī nebūtu) ir vienīgā ar šādu kaiti. Parodija, komēdija, traģēdija. Nevienam nepienākas aiziet izrādes vidū.
Es dodos pie Steven un Helenas, viņi mani gaida Londonā, lai ļautu man celties un mirdzēt. Pasaule gaida.

Mans mīļais, es tev sūtu pastkartes no viesnīcām, kur es nakšņoju, ne jau tāpēc, lai tu zini, kur es esmu, bet tāpēc, lai tev būtu tā pati sajūta, kas man un lai arī tu zinātu manus jaunos atklājumus par dzīvi. Es gribu, lai tu esi man tuvs, tu esi mana putu cepurīte uz kafijas San Marko laukumā.
Atgriežotie mājās, es varu iepazīt to meiteni ar ko manam vīram ir slepens romāns, jo mīlestības pastkartes ir gultā un pie tās, virtuvē uz galda, dzīvojamā istabā, vannas istabā uz spoguļa.

Visvairāk man nepatīk, fotosesijas ar ēdienu. Visu sliktāku padara tas, ka man ir paģiras.

Mēs satikāmies Atēnās. Nē ne tāpēc, ka mēs tā būtu norunājušas, vai tas būtu liktenis vai dramatiska nejaušība, mums vienkārši ir jāstrādā. Iesākumā man Helenu nepatīk satikt, jo es atceros, ka viņa zina visus manus noslēpumus, bet pēc laika mani pārņem prieks par atkal tikšanos, jo es atceros, ka H kiss but never tell. Viņa man atgādina, kas es esmu, beigās es to atceros pati. Es esmu tā, kas var mēnešiem staigāt neko neredzošām acīm, kas var apreibināties, lai nebūtu jāguļ, un dzert, lai aizmigt.
Helena ir mans mierinājums un drošibas sajūta, lai gan mierinājums tagad ir vajadzīgs viņai, jo viņas afērai tiek izspēlēta viena no pēdējām ainām.

Es vaidēju un kliedzu, realitāte bija kaut kur tālu, tā neeksistēja ne man, ne Stasam. Viņš ielika man mutē pirkstus, kad es bezspēkā gulēju palagos. Es varēju izmocīt vien to, ka man ir notirpušas rokas, viņš tās atsuaca atpakaļ.
Viņš mani ir pieradinājis un piesējis, gluži kā manas rokas. Es varu visu, bet es nojaušu, ka jebkurai darbībai būs pretdarbība. Man nav drosmes pamodināt viņā zvēru, tieši tāpēc es savu iekšējo briesmoni esmu nodevsi patversmē.

Tu man liec mulst, jo tavos plānos ir vieta arī man. Tu gribi braukt kopā atvaļinājumā uz Austrāliju, dzer kafiju skatoties Animal Planet no savas mīļākās krūzes un pacienā arī mani ar pāris malciņiem, tu gribi uzminēt, kas es esmu, tu gribi mani iekarot.
Es neteikšu, ka tevi mīlu, jo tad tas zauēs patiesumu, ja nu vienīgi es pačukstēšu tev klusi, klusi, kad tu būsi uz robežas starp sapni un īstenību.
Es mīlu tevi, jo tu liec man smaidīt, tu esi sīkumu cilvēks. Tu atnesi man puķes, jo es šorīt miegā esot izskatījusies tik mierīga, tu turēji manu roku, kad mēs satikām tavu ģimeni, tu atbildēji, ka mīli mani, kad es tev pačukstēju savu noslēpumu.

Stasa mājas esot tur, kur viņš varot mani redzēt un sajust, es esot viņa mājas. Tas nepadara situāciju vieglāku, jo manas mājas it kā ir Londonā un tajā pašā laikā tās it kā ir Maskavā, un tajā pašā laikā tās ir tur kur man ir jābūt, es nekur neesmu pa īstam un ilgāku laiku. Stass savukārt dzīvo Maskavā, un reizēm viņš brauc biznesa braucienos.
Tātad mums būs dzīvoklis Maskavā un Londonā. Man neceļās roka pārvākties uz Maskavu un atstāt Londonu, es to nevaru.

Šodien es slēpos aiz lielām saules brillēm, mati man bija sasieti ar mazu lentīti, kas veido glītu pušķīti, kājās man bija zābaki, kas ir notīrīti, pie mēteļa atloka man bija piesprausta piespraude a la Carrie B, visa mana iedzīve bija satilpināta nelielā somiņā (starp citu tajā pašā, ko man S nopirka), kuru es turēju rokās un ļāvu acis žilbināt mazliet iedzeletnam 7 karātu dimantam, kas ir iestrādāts baltā zelta gredzenā.
Es skatījos uz sevi veikalu skatlogos un sevi nepazinu.

Stass grib mani precēt. Es piekritu. Viņš ir atzinies savās jūtās, viņš saprot, ko es gribu darīt ar savu dzīvi, un to pieņem. Viņš pieņem visas manas ģimenes peripētijas un ir gatavs būt man tēvs, māte, brālis, vīrs, mīļākais un draugs vienā personā, par to es esmu gatava skūpstīt viņa rokas un mazgāt viņa kājas.

Ir pagājusi smaga nedēļas nogale, kurā es, Stass un Steven piedzērāmies kā īsti krievi no šņabja, ko dzērām no viskija glāzēm, uzkožot sīpolus un skābētus gurķus, lai gan beigās pat uzkost nevajadzēja. Mēs dzērām, runājām, plēsām glāzes, kopā lāpījām paģiras, mācījām Steven krieviski un palaidām viņu plašajā pasaulē celties no pelniem.
Sen tā nebija dzerts.

Šorīt mani sasniedz prieka vēsts, Brian ir saderinājies. Meiteni sauc Olivia, viņa ir skaista kā bilde un ir Brian lielā mīlestība, uzreiz pēc Steven.
Steven ir satriekts, B ir lūdzis viņubūt par viņa best man, jo viņš ir viņa labākais draugs, tas ir cietsirdīgi, skatīties kā tava mīlsestība tiek atdota citam. S atbrauks dažas dienas padzīvot uz Amsterdamu, brūces apdzīs, lai gan tā nav opcija, tā ir obligācija, un tad jau redzēsim kā būs.
Es zinu, kas notiks, ja kāzas patiesi būs. S būs the best man, viņš būs priecīgs, vēlēs laimes jaunajam pārim, klusi paraudās tualetē un atkal sņemsies, un vakara beigās būs atradis kādu vienas nakts mierinājumu.

Man patīk mūs vērot spogulī, kā viņa lūpas skūpsta man kaklu, rokas glāsta krūtis, padarot krūšu galus cietus un noklājot manu ķermeni ar zosādu. Man patīk vērot kā viņa loceklis piebriest, kā mana mēle to maigi noglāsta, kā viņš satver manus matus. Man patīk skatīties uz viņa seju brīdī, kad viņš gandrīz eksplodē.
Man patīk redzēt, kad viņš ienāk manī lēnām, tas ir uzbudinoši it kā to darītu pirmo reizi. Manas lūpas paveras.
Manas krūtis ir tik stingras un āda ir mikla un slidena...

Stass ir stiprs. Viņa rokas atstāj uz manis nospiedumus, tie ir uz gurniem, plaukstu locītavām, potītēm un iespējams vēl citur.
Tas nesāp, jo viņš ir maigs, bet tajā pašā laikā uztājīgs. Viņš var skatīties man acīs ar skatienu, kas liek zaudēt realitātes izjūtu, klausīties manus vārgos mēģinājumus pretoties, raut nost manas drēbes, ar otru roku noturēt manas rokas, lai es netraucēju izģērbt mani. Viņš var iečukstēt man ausī, ko viņš grib, liekot saprast, ka man nav izvēles. Tas mani apmierina, jo man patīk šī iespēja, ka man nav izvēles, ka kāds ir izdarījis izvēli manā vietā.
Viņš var mani pacelt ar vienu roku, uzlikt uz lets, brutāli iegūt, un man nav sajūtas, par priekšspēles iztrūkumu. It is all so intense.

Šis rīts liekas tik tāls, mēs ar Stasu pamodāmies kopā, tad viņš mani aizveda uz lidostu un es kļuvu par to kas raud, manas asaras noslēpa saules brilles. Es biju stalta viņa acīs, es biju tā, kas ar spēku rauj savu koferi un beigu beigās iesper tam, kad tas ir piezemējies ratiņos, mans reiss aizkavējās, visu laiku es pavadīju slaukot acis.
Stass man piezvanīja, lai parunātos, jo viņš uzzināja, ka mans reiss kavēsies, ko es viņam varēju pateikt. Tikai vienu lielu MHE ВСЁ ХОPОШО!
Manā viesnīcā mani gaidīja puķes un konfektes no Stassa ar zīmīti, kas novēl trauslajai drosmeniecie patīkamu laiku Romā.

Stass mani lutina. Viņš cienā mani ar karstu tēju pēc pastaigam pa pilsētu, tur mani, lai es nenokristu, ejot pa slideno ielu, naktīs neļauj nosalt un rītos modina ar karstu kafiju. Viņš man liek smaidīt, sen tam nav bijis iemesla. Tas viss kopā man liek izskatīties mazliet apgarotākai un laimīgākai.
Mēs esam pretstati, viņa āda ir karsta salīdzinot ar manējo, rokas stipras, dažreiz pat mazliet par stipru, tās ir atstājušas nospiedumus uz maniem gurniem un plaukstas locītavām.
Man ir tik labi, ka es nevēlos braukt prom, bet tā diena tuvojas. Ja tas būtu mans otrs S, visticamāk es piesistu ar kāju pie zemes un uzvestos ka gražīga meitene, un paliktu te, bet tagad es esmu cita, es esmu reāliste.

Es joprojām esmu Maskavā, un man nav ne jausmas, kāpēc es pametu šo pilsētu. Man ir saprotams, kāpēc es pametu savu ģimeni, bet ne šo pilsētu, kas katru reizi mani sagaida ar atplestām rokām.
Ne tikai pilsēta mani sagaida ar atplestām rokām, bet arī mani paziņas. Ziņas par manu ierašanos ir izplatījušās ātri.
Es varētu mazliet uzkavēties, lai iepazītu Stasu – puisi ar smaidu, kas man liek mulst un acīm, kas mani izģērbj.

Es esmu Maskavā. Es gribu ieelpot pilsētu, es gribu kļut par vieu no pūļa. Par tām meitenēm, kas ir gatavas atdoties par rītdienu, kas tic mirdzošām acīm visam ko saka iebraucēji, es viņas apskaužu tāpēc, ka viņas tic. Es nekam neticu, manī ir beigusies šī īpašība, es esmu pārstājusi ticēt cilvēkiem, tāpēc ka viņi ir tikai cilvēki.
Rīt es apciemošu Jekaterinu Ivanovnu un ziedošu naudu ubagiem, pirms tam saimainīšu visu sīkākās banknotēs un saņurcīšu, lai izlktos, ka es esmu viena no.
Es plānoju te būt līdz jaunajam gadam, vai ne tik ilgi.