rums_

Es sev solos vairs nekad katru reizi, kad es pamostos, kad viss ir izgājis un izgulēts. Es tiešām tam ticu tajā brīdī, jo man ir tik slikti, ka es gribu paslēpties zem segas un tur palikt pavisam. Man ir tāds kauns.
Iepriekšējā vakarā, man liekas, ka nekas nevar notikt, ka nekas slikts jau nebūs. Mazliet, es tikai mazliet, un vienā brīdī, tas sen jau vairs nav mazliet, tas ir riņķa dancis. Kā es to negribu.

Stass ir viltus kolekcionārs, viņam patīk noslēpumi, kas nemaz nav noslēpumi, un ja tie būtu noslēpumi, teorētiski runājot, tie būtu mani netīrie noslēpumi.
Es visu biju izdomājusi un izspēlējusi visus scenārījus, izņemot to, kad mani nofotogrāfēja laizot kokaīnu kā putukrējumu no pirkstu galiem. Stass nopirka to žurnālu un fotogrāfu, viņi ir vienmēr izsalkuši.
Šīs kaķēns augs, kad tas būs sasniedzis tīģera apmērus, tas saplēsīs maisu.
Vēl tikai nedēļa un tad Meksika.

Es esmu patiesa tad, kad mums ir sekss. Es nevaru savaldīties, es izlieku savas dusmas un naidu uz tavas miesas. Tava mugura ir klāta ar maniem nagu nospiedumie, uz gurniem mani pirksti ir atstājuši zīmes, kur tiem jāatgriežas un tavas lūpas ir pietūkušas un cerams sūrst, jo manas ir tieši tādas.
Es tevi ienīstu, jo tu gribi man skatīties acīs brīdī, kad es esmu visneaizsargātākā. Es gribu tavu roku atgrūst un saspiest kājas cieši kopā, bet tu esi stiprāks un neatlaidīgāks.
Tev patīk redzēt visu, kā manas lūpas paveras, kā es tās samitrinu, kā spēlējos ar saviem krūšu galiem un saspiežu krūtis, brīdī kad tavi pirksti ir izcīnījuši iespēju iekļūt manī. Tu noskaties uz manu roku, kas cenšas patriekt tavus pirkstus no manas kājstarpes, ļaujot man to izdarīt.

Šorīt no rīta, kad es un Stass smēķējām rīta cigaretes un dalījāmies ar kafijas krūzi uz balkona, viņš man pateica, ka viņam riebjas sievietes, kas smēķē. Es izpūtu dūmus un paņēmu kafijas krūzi no viņa, lai iemalkotu kafiju. Es raudzījos uz ielu lejā un uz skudrām, kas skrien. Tad viņš, man pajautāja, kā būtu ar vienu ātro rīta seksu.

Helena mani nesaprot, viņai nav skaidrs kāpēc es esmu Maskavā. Viņai visa pasaule ir vai nu balta vai melna, bet nekad pa vidu. Viņa ir pluss vai mīnuss, viņa nemāk būt mazliet pluss ar baltu skaņu un bildi ar melniem punktiņiem. Viņa gribu visu no dzīves un vīriešiem, viņa cenšas mani pārliecināt, ka arī es gribu to pašu.
Marina mani saprot, man tā šķiet. Ar mani varot aiziet uz operu vai teātri, un varot aizvest vakariņās kaut kur citur ne tikai uz McDonald's, tā viņa pateica. Es esot atrādāma un paciešama kā sieva, labākas neesot.
Ko es par to domāju? Es nodefinēju, kas ir starp mani un Stasu. Mēs esam draugi, kam reizēm ir sekss, mēs izejam sabiedrībā, kur mēs esam vismīlošākais pāris šai pus Maskavas upei, mājās mēs nepārmetam viens otram par mūsu brīvidienu izgājieniem.
Es esmu pārstājusi ticēt mīlestībai.

Miers mūsu paradīzē. Par ko es toreiz aizsvilos? Es zināju kāds ir Stass jau tad, kad es viņu satiku, es pati labrātīgi un pie pilnas apziņas devu jāvārdu toreiz pirms aptuveni 3 mēnešiem Grieķijas svelmainajā saulē.
Viņš ir bijis man ļoti labs draugs, viņš ir labs cilvēks, un pati es neesmu labāka, man nav tiesības rādīt ar pirkstiem.
Stass ir uzticams, viņš mani katru vakaru aicināja iziet, katru dienu aicināja pievienoties viņam pusdienās. Viņš ir lojāls pret visiem un visām, kas ir viņa sirdī.

Marina ir indīga, viņa varētu visu plašo dzimteni nodrošināt ar žults krājumiem tuvākajiem gadiem. Viņas talants ir iedzelt un aizvainot, es skaitu līdz 10, drīz jau būs miljons. Es skaitu un smaidu, nākošo reizi es noteikti iedzeršu asiņaino mēriju pirms es satieku viņu. Es viņu nicinu un ienīstu, un arī baidos no viņas. Viņa ir mans salmiņš, kas liek man justies normālai Maskavā, viņa ir iemesls, lai es izietu no mājām gluži nejauši, imitējot ikdenas rakstus. Man daļēji ir viņas žēl, jo viņa ir nelaimīga sieviete, viņai nav bērnu un vīrs viņu krāpj.
Es bēgu no savas nelaimīgās ģimenes, un ieprecējos tik pat nelaimīgā ģimenē.
Es riju krupjus, cenšos saglābt, kas vēl glābjams, cenšos nedomāt par visu kopainu, cik tā izskatās sagrauta, vai maz tā ir atjaunojama un vai ir vērts.
Es negribu būt kā viņa, vai sava māte, lai gan es iespējams tāda jau esmu.

Gulēt gultā un prātot par to, kas ir gulējusi šajos palagos. Skatīties sienā un censties aizmirst par Stasa esamību gultā.

Es atgriežos pie Stasa uz mēnesi, pēc tam es aizbraukšu. Stass mani pārliecināja un es piekritu. Es nebiju īsit lemt spējīga, jo ap viņa galvu tajā brīdi lidoja mazas vardītes, dažas arī dziedāja.
Es saprotu to, ka es nevaru palikt uz Pola salas, te laiks stāv kā tveice starp mājām karstā vasarā, es varu nemazgāt matus dienām, netīrīt zobus un neeiet dušā, es varu iziet no mājas naktskreklā, es varu būt tā, kas es esmu, parasta junky.
Pēc mēneša es braukšu uz Londonu, pagaidām Maskava.
Kēpēc es piekritu? Jo man joprojām ir ticība, ka varētu izdoties, mums varētu būt kaut kas. Es nedrīktu kavēties, jo to atliekot, varētu sadegt visi tilti, un es neesmu īsti pārliecināta, ka es vēlos sadedzināt visu. Man vajag būt tur iekšā, un tad es sapratīšu. Varbūt.

Pols atveda mājās meiteni.Viņa ir skaļa un runā franciski. Es dzirdu kā čīkst gulta.

Vakariņas ar Stasu, maza mēroga katastrofa. Es sēdēju viņam pretī ar sausu muti no zāles, un ceļoju. Viņš neko neteica, jo es parasti esmu klusuma izbeidzēja. Es domāju par to, ka mani tik ļoti toreiz mīlēja, un līdz ar to es arī mīlēju. Kas notika, kapēc es piekritu kaut kam mazākam. Es sēdēju nekāda un truli blenzu uz Stasu.
Es dzēru džinu ar toniku, jo tas izskatās pēc ūdens, kurā peld citroni. Es dzēru un blenzu, Stass ēda. Es pateicu Stasam, lai viņš RSVP uz visiem ielūgumiem. Iztukšoju glāzi un aizgāju.

Pols: We are like Will and Grace
Es: So you are gay
Pols: no you are Will.

Es neticu tam, ka viņi dzīvoja laimīgi. Man nav piemēru tam, es zinu, ka es dzīvoju laimīgi, cik nu tas ir iespējams, Stasam ir sava laime kopā ar Andželu, vai varbūt viņam ir laime būt prom no manis. Man gribas kliegt un sist, tikai ko sist, un uz ko kliegt un ko konkrēti izkliegt. Viss ir so fucked and screwed up. Man nav spēka, manas rokas ir nolaidušās. Es esmu kļuvusi par savu māti, es viņu saprotu, vismaz daļēji.

Sekss ar Polu, bija kļūda un es to zināju pirms tas notika. Es to zināju brīdī, kad viņš noņēma tabakas skaidiņu no manas lūpas un mani noskūpstīja un kad es ļāvos tam skūpstam, kad meklēju viņa krekla pogas un jostu. Sekss bija mierīgs, bez kaisles, parasts, kā zvilnēšana uz dīvāna pēcpusdienā. Mēs abi bijām neieinteresēt, iespējams mēs to izdarījām tāpēc, ka Helena tā gribēja. Tagad mēs esam tikuši pāri visām savstarpējām neveiklībām, mēs varam turpināt pīpēt zāli, dzert chupitas un ēst nachos.

Helena joprojām tic tam vienam un īstaja, un tas nekas, ka viņa viņus maina kā hennas zīmējumus uz savas delnas. Viņa ir iemīlējusies katru dienu visu laiku, un viņa nesaprot, kā es varu nebūt. Man vairs nav bijusi tā sajūta, kad viņš ir tas viens un īstais, un mans. Tas ir mazliet skumji, jo tas liek sajusties vecai un visu piedzīvojušai, kas dod man tiesības smaidīt un māt ar galvu, gluži kā to darīja Jekaterina Ivanovna. Reizēm šķiet, ka viss ir bijis un vairs nebūs, viss ir izdzīvots
Helenai šīs nelielās aizraušanās ir nepieciešamas, tā padara viņu dzīvu. Viņa vienmēr mazliet viļās attiecībās un vīriešos, bet vienmēr atgriežas sākuma punktā.
Toties es tikai vēroju. Helena mani cenšas pārliecināt, lai es esmu draudzīga pret Polu, es jau tāda esmu, un tikai. Man patīk, ka Pols neko neuzspiež, viņš neliek man mulst, mēs varam darīt draugu lietas, ēst saldējumu, pīpēt zāli, lasīt avīzes un nedarīt neko.
Es neesmu runājusi ar Stasu kopš es aizbraucu no Maskavas, viņš arī man nezvana.

Madride, Helena, es un Helenas vīriešu harēms. Helena ir sadalījusi lomas. Viņa ir Sultāns, es esmu viņas vecākais dēls. Sultāns drīkst izvēlēties ikvienu no harēma, man ir atļauts izvēlēties uzreiz pēc Sultāna.
Helenas brālis arī ir šeit. Viņš nav tipisks harēma materiāls, ja kāda ar viņu varētu izklaidēties, tā būtu tikai es. Es lasu Polu kā grāmatu, un visticamāk viņš mani arī. Viņš ik pa laikam papildina manu vīna glāzi. Dažkārt viņš uz mani skatās ilgāk nekā vajadzētu, pieskaras rokai, noslauka vīnu no manām lūpām. Viņam ir skaisti pirksti.

Mēs satikāmies Helenas ballītē, viņš bija atnāci līdzi draugam, jo Helenai Scots nekad īpaši nav paticis. Es biju samulsusi, es nezinājo ko teikt vai neteikt. Viņš joprojām ir sasodīti šarmants un māk likt sievietēm mulst, ja es viņu šovakar satiktu pirmo reizi, mums būtu viss stāsts, tas stāsts, kas man joprojām reizēm liek skumt un ar prieku atcerēties. Es ļoti labi atceros, kā tas bija toreiz, es biju viņa dēļ bez prāta, viņš mani nēsāja uz rokām, toreiz labie mirkļi atsvēra visu, es zināju ka tie vēl būs. Es biju viņa pasaule, viņš manējā, Man gribējās pajautāt kāpēc mēs visu izbeidzām, bet tad es atcerējos.
Šovakar S piedzērās un aizbrauca uz mājām, lai pasūtītu narkotikas, es gribēju braukt ar viņu, bet es nezinu vai tas būtu ko mainījis, es nemāku viņu mierināt un iespējams nemaz nevaru.
Viņš esot atdevis manas dziesmas kādai jaunai grupai, visas. Tās bija viņa jūtas pret mani, tās vairs nav, nezinu vai kādreiz vēl tās dzirdēšu.

Ieaijā mani miegā ar stāstiem par mums, izliekoties, ka es esmu tā, ko mīli un par ko stāsti. Ved mani uz Kannām, Vidusjūras piekrasti, Monako un Nicu. Mīļais, es diezin vai atgriezīšos mūsu Maskavas dzīvoklī. Es aizbraucu ar vienu ceļa somu, man vairāk nevajag. Tā pati bija smaga.

Es gribu būt šokolādes gabaliņi uz pamkūkām, kas izkūst un pēcāk paliek uz tavām lūpām, šādā sestdienas rītā kā šis. Mans Londonas dzīvoklis ir kluss, tikai saulains. Steven joprojām ir atlūzis dīvānā ar telefonu pie auss, laikam vakar vakarā zvanījis savam jaunajam aizraušanās objektam. Steven smaida. Man ir tā sajūta, ka man un Stasam viss izdosies, jo tad, kad mums ir labi, tad ir tik labi, ka ar to pietiek, un iespējams mums nebūtu tik labi, ja mēs nezinātu, ka var būt arī citādāk. Saule kutina manas pēdas, kas ir atspiestas pret balkona malu un cigarešu dūmi signalizē, ka jauna diena ir sākusies.

Mēs paspēlējām ģimeni, un tad mums apnika. Stass aizbrauca uz Ukrainu, es paliku mūsu gultā, guļot Stasa pusē, kaucot spilvenā. Es raudāju lielas asaras, kas ritēja pār maniem vaigiem, pati nesaprotot par ko. Es izraudāju visas pasaules bēdas.
Tagad es došos uz Londonu, lai būtu es pati, bez vīra un pienākumiem. Man nebūs jāiet garlaicīgās vakariņās, kurās visi nodomā, ka man ir vājš pūslis, lai gan patiesībā es eju dzert esspresso, melnu kā naktis Āfrikā un stirpu kā pirmā mīlestība. Reizēm es izeju uz balkona, man gribas skaļi kliegt, ja balkons ir pietiekoši augstu, es skatos uz leju ar slima suņa skatienu. Reizēm es ieklīstu virtuvē, kur es uzpīpēju ar pavāra palīgiem. Tas viss beidzas kādā brīdī, jo manā somiņā ievibrējas telefons, Stass dod man zīmi.
Mēs esam tik atšķirīgi. Viņš zina ka visam ir cena, viņš grib iegūt pietiekoši daudz naudas, lai varētu to visu teorētiski nopirkt. Viņš grib strādāt, viņš nemāk atpūsties. Darbs ir viņa aizraušanās un mūza. Savukārt es varu sabēdāties par to, mana nagu laka ir nodrupusi, man sagādā prieku satikt dažādus cilvēkus, es esmu gatava tam, ka visa pasaule var sagriezties par 180 grādiem, tā ir mana mūza un iedvesma, man patīk dzīve. Citādāka nekā Stasam.