rums_

Šodien satiku Oliviu uz īsu kafijas pauzi. Viņa izskatījās priecīga un ar dzīvi apmierināta. Brian arī ejot labi, viņi gribot Ziemassvētkos atbraukt uz Maskavu, reizēm viņi trijatā, kopā ar Steven vakariņojot. Dzīve iet uz priekšu, ar rūgtumu vai bez tā.
S esot draudzene. Spāniete, viņai piederot mākslas galerijas, viņai patīkot māksla, redzot viņu, es sajutos parasta, viņa pati ir mākslas darbs, ar melnām iznīcinošām un aicinošām acīm un tumsnēju ādu, un ogļu melniem matiem. Viņš esot laimīgs, atkal.

Tā sajūta bija te, pēkšņi nebrīdinot, it kā es to būtu ieelpojusi kā kokaīnu. Es aizgāju uz vannas istabu reklāmas pauzē, un iegriezu vecajos griezumos, kas nepazudīs vairs nekad, un tas viss tikai tāpēc, ka es sajutos netīra, kā pēdējā pasaules niecība un ļoti, ļoti nelaimīga un nevienam nevajadzīga. Es sēdēju uz grīdas un blenzu sienā un ļāvu asinīm aiztecāt līdz mazliet pāri nākošajai reklāmas pauzei, un tad man palika bail, un man sagribējās mazliet piedzīvot augšāmcelšanos. Es izsaucu taksi un aizbraucu uz slimnīcu, viņiem noteikti ir fails par mani, viņi taisās atrast man psihiatru, ir jābūt brīdim, kad viņi to izdarīs, un es nezinu, kas būs tad.

Helena un es šodien pamodāmies vairākas reizes, mēs pavērām acis, izstaipījāmies, vai pagriezāmies uz otriem sāniem, joprojām tīksminoties par pagājušo nakti. Aizverot acis, es varu ar pirkstu galiem sataustīt Helenas lūpu nospiedumusu uz manas miesas, es jūtu viņu, manu vakara pielūdzēju, sevī, viņa pirkstus, kas atstājuši pēdas uz manis, kā bērni svaigā cementā, tikai tāpēc, ka tas liek smaidīt.
Vakardiena bija nepiespiesta un brīva, es jutos gribēta, skaista un citādāka, es biju žurnāliste, kas raksta priekš The Economist, es gribēju izbēgt un es to izdarīju, es ļaušos sagūstieties vēlāk.

Šorīt pienāca fed ex sūtījums no Helenas, ar ielūgumu uz ballīti ar dreskodu no panties.

Mēs skatījāmies filmas ar Katrīnu Denēvu, jo nekas cits neesot bijis tuvējā veikalā, ēdām indiešu ēdienu klāt dzēram sarkanu vīnu, Stass deva man melno šokolādi.

Saule mani ir nodedzinājusi un izdedzinājusi. Mana āda ir karsta, tā sūrst no iekšpuses, man visa pasaule ir koša, izplūdusi un kustīga, un vienīgais, kas turas manī ir auksts Pepsi.
Stass ik pa laikam mani apsmērē ar piparmētru krēmu un noglauda galvu, šādās dienās es viņu varētu iemīlēt.

Es šorīt izgāju uz klāja, apsēdos, lai izsmēķētu rīta cigareti, sniedzos pēc kafijas kannas, lai ielietu sev kafiju, kad Stass man iedeva kafijas krūzi un uguni manai rīta cigaretei.
Es sēdēju un skatījos ūdenī, un sapratu, ka es viņu nekad tā īsti neesmu mīlējusi. Stass mani gribēja apprecēt, un viņš apprecēja. Es viņu nemīlu, bet viņš zina, kurš modes dižgars mani spēj iepriecināt - Oscar De La Renta. Viņš aizveda mani uz manu disnejlendu, uz De La Renta veikalu, es dabūju visu uz ko paskatījos, arī atvainošanos, bet vai es viņam piedodu...
Ir grūti teikt nē starp tik daudzām skaistām lietām.

Tas bija brutāli. Stass ienāca guļamistabā, kad es biju iznākusi no dušas, tad viņš ienāca manī un aptuveni pēc 6 minūtēm viņš bija mani izdrāzis, iezīmējis savu teritoriju un pametis istabu.

Stas, nerīkosim skandālus, traģēijas un scēnas. Ja es katru reizi uztvertu sāpīgi tavas aizkavēšanās darbā, ja es pārdzīvotu par to, kā tavas piegulētājas sačukstas tev un arī man aiz muguras, tu mani sen būtu aizsūtījis atpūsties. Kas par to, ka es turpināju svinēt sestdienu līdz šodienas pusdienlaikam, un bez tevis. Man bija labi, par mani rūpējās un man negribējās atgriezties uz jahtas, kur mani pirmo reizi visa šā mēneša laikā gaidīji tu, un beidzot pateici kaut ko, kas bija domāts tieši man. Tu nevarot savaldīt savu sievu, Igors par tevi esot smējies, un Saša esot izteicis piezīmes. Zini, tā kā puikas sākumskolā. Varēji pateikt, ka tava sieva nav mauka, kas nemāk uzvesties, un basta. Tie tavi draugi...

Spēlējot dice games ir svarīgi, lai kauliņiem uzpūš veiksmei, viss veiksmīgākie ir izrādījušies playboy vīrieši pagaidām.

Mana āda ir karsta kā Sicīlijas saule un brūna kā jahtas klājs. Katru rītu es pērku piparmētras vietējā tirgū, lai dienu pavadītu mohito un saules apskāvienos. Ik pa laikam sauli aizēno Stass un viņa draugi.

Es patiesi, Stas, nezinu ko tu tādu esi izdarījis, ka tu esi nopelnījis mani un es esmu pie tevis palikusi. Vēl mazāka nojausma man ir par to, ko es tādu esmu izdarījusi, ka Andžela viesnīcas reģsitratūrā nodod sava numura atslēgas.

Es runāju krieviski un angliski, rakstu latviski. Es beidzot runāju latviski un es nepazinu sevi, akcents un kļūdas, tas izklausījās briesmīgi, es nosarku un pārgāju uz krievu valodu, viesmīle arī izskatījās apmierināta.
Šodien biju grāmatu veikalā, iztērēju apmēram 1000 latus, nopirku grāmatas latviski.

Smiekli un meiteņu balsis aiz durvīm. Visu nakti, līdz rītam, dažas no viņām pat paliek brokastot, kā viņām nav kauna.

Es ieradīšos ar gaumīgu nokavēšano, jo es esmu jau mazliet piedzērusies, es sāku dzert šampanieti līdz ar pašu pamošanos, lai tiktu līdzi visiem pārējiem, kas lāpīja pohas. Kafiju mūsu stāvā (starpcitu 14) nepasniedz.
Rīga izskatās skaisti, cik es redzēju braucot no lidostas uz viesnīcu un no sava balkona.
Marina man tūlīt palīdzēs uzkrāsot acis un nogrimēt seju un mēs brauksim pie saviem vīriem, lai pievilktu pavadiņas, vismaz Marina. Man ļoti gribēros teikt es arī, bet tas kādam citam gadījumam.

Es pēc aptuveni piecām stundām ielidošu Rīgas lidostā. Neizgulējusies, nogurusi un nebijusi Latvijā vairāk kā piecus gadus.
Stass ar saviem draugiem un biznesa partneriem ir nopirkuši biļetes festivālam un izīrējuši viesnīcas stāvu, kā man ziņo mans vīrs. Atvaļinājums tiekot sākts vecajās labajās tradīcijās, kā toreiz padomju laikos - v Pribaltike.
Mani no rīta sagaidīšot šoferis ar mašīnu.

NY. I heart it. Es pat varētu nopirkt to tkreklu. Man patīk iejukt pūlī, iepirkties, klejot pa pilsētu, fotogrāfēt celtnes, cilvēkus un sajūtas, sūtīt bildes Stasam. Vienīgais, kas mani notur realitātē ir Stasa sūtītās rotaslietas un kurpes. Stass izpērk vainu ar jaunu dāvanu aptuveni ik divās dienās. Vienīgais, kas ir svarīgs lietām, kas tiek dāvinātas ir brends un karāti, viss pārējais ir maznozīmīgs. Izņemot faktu, ka es jau esmu nopirkusi 2 jaunus koferus, un mans mēnesi bez Maskavas ne tuvu vēl nav beidzies.
Reizēm es domāju par to vai viss būtu citādāk, ja es būtu ar Stasu vienā pilsētā vai vismaz vienā kontinentā. Es iedomājos par to uz īsu brīdi, jo es zinu, ka dažas lietas un cilvēki nav maināmi. Es esmu laba sieva, un viņš ir labs vīrs, mums ir open marriage un ir labi kā ir, labāk nebūs, samierinies, punkts.
Man patīk lidot, skriet un krist un atgriezties pie viņa, lai viņš skūpsta un dziedē manus nobrāztos ceļus.

Es nezinu kā tas ir smieties par visu kā meiteņu ballītēs, jo man tādas nav bijušas. Man prasās melnas drēbes un sarkana lūpu krāsa pēc šīm smiešanās sesijām. Pirms šīm sesijām man prasās zālīte, jo man nav par ko smieties ar svešu cilvēku.
Man nav bijis draudzenes, kas zinātu manu smieklu skaņu, bet man ir draudzenes, kas zina manus noslēpumus. Man patīk īsos laimes zibšņus paturēt sevī, nevis dāvāt tos foto filmiņai.

Dejot, tik tuvu ar svešinikeu, ka var sajust viņa silto miesu, nojaust, ka tā ir mazliet mikla. Viņa rokas, kas pievelk mani tuvāk, mēs elpojam vienā ritmā, skatoties viens otram acīs un iekarojot deju grīdu, ļaut būt vadītai, bet tajā pašā laikā cīnīties par iespēju vadīt deju. Tā ir bauda, kas ļauj aizmirsties. Slidināt ledus gabaliņus, kas tiko izvilkti no dzēriena glāzes, pāri lūpām un kaklam. Turpināt dejot, kaislīgi un ātri, ritmiski, tik tuvu, ka liekas, ka drēbes traucē.
Kopš pirmdienas es esmu nodejojusi divus manolo pārus.

Es tik sen neesmu bijusi viena. Man tas pietrūka Maskavā. Stass visu laiku bija kaut kur pie horizonta, vērojot mani un viņaprāt īstajā brīdī iejūtoties D'Artanjana lomā. Marina pie otra horizonta, dzerot čūsku indi un vērojot mani ar savu visu redzošo aci.
Te Meksikā es guļu 4 stundas naktī, jo nav laika. Ir jāstrādā un jāizjūt karstā Mehiko, jādejo uz ielām un jāreibst no karstajiem meksikāņiem. Robežas izzūd.
Steven ir palicis, mazliet auksts gandrīz kā es. Viņam tas nepiestāv, un tā nedrīkst būt, vienkārši nedrīkst, viņš ir viens no maniem labākajiem draugiem, es nenovēlu viņam to aukstumu, kas ir manī. Viņa jaunais draugs viņu dievina, bet Steven ir novilcis robežas, kuras viņš negrib pārkāpt un neļauj savam jaunajam draugam tās pārkāpt. Visticamāk beigās būs pusotra lauzta sirds.