rums_

Smēķēt vairs nav ierasts, vismaz ne publiski, es un Stass esam kā divi sačervelējušies bruņurupuči no aizgājuša laika, mēs nekaunamies no tā, ka smēķējam.
Vakar viesojoties pie Marinas un Igora es smēķēju cigarillu uz terases, un vēroju viesus aiz stikla, kad Stass iznāca skumji uz terases, viņš neko neteica, tikai izlikās, ka viņš mani iemūžina kādā no saviem atmiņu failiem.
Tā mēs smēķējām klusējot un bēgot no viesiem.
Es paskatījos uz viņu un viņš likās tik skumjš, ka piegāju pie viņa apskāvu un noskūpstīju uz vaiga.
Es drīz braukšu prom no Maskavas un Stasa, līdz viņi abi mani sauks atpakaļ.

Klusums ir visur, un ir tik labi, tas liekas tik viegli, bet tas viss ir mānīgi, es Stasam neesmu pateikusi ne vārda jau nedēļu. Viņš nav mājās jau nedēļu, un es viņu arī nemeklēju.
Mēs apmeklējam vienus un tos pašus pasākumus atsevišķi, es necenšos ar viņu runāt, viņš tikai pieliec galvu, kad es nejauši viņu ieraugu brīdī, kad viņš skatās uz mani, ja viņam būtu cepure, viņš tai visticamāk viegli pieskartos pie atloka.

Viņi piesaistīja manu uzmanību kamēr es gaidīju, lai mana matu maska iedarbojas, es viņus vēroju, jo nekas cits man tāpat nebija darāms, neizskatījās, ka viņiem būtu kādi iebildumi, viņi bija pārņemti viens ar otru un izskatījās tik laimīgi, viņas acis mirdz un viņa smaida tikai viņam, viņš tur viņu sev tuvu klāt, droši vien kautko čukst viņai ausī, kas liek viņai smaidīt un mazliet piesarkt, viņi ir tas pāris, kuru cilvēkiem patīk redzēt žurnālu lapusēs, arī es skatījos uz viņiem un nepazinu viņus - sevi un Stasu.

Stass mīļais, ko tu dari? Es uztraucos, tavi zvani, solot drīz būt, mani nenomierina, un es neticu, ka tu apskati fabriku un tiecies ar īpašnieku, ne šoreiz. Man gribās skriet pa pilsētu un dzīt tev pēdas un saukt tevi balsī, lai nāc atpakaļ. Būs labi. Tikai nāc atpakaļ.

Stass mani var atrast jebkurā pilsētā, ja es esmu pazudusi ilgāk par 12 stundām, jo viņš zina, ka mani var atrast visnolaistākajos rajonos. Nav jēgas pārmeklēt vietas, kas ir piemērotas tādai meitenei kā es - izglītotai, izskatīgai un turīgai. Man patīk nepatikšanas, man patīk spļaut sejā veiksmei, un gaidīt kas būs.
Mani atrada Šanhajas transeksuāļu bārā, es vienkārši nevarēju novērsties no Cherry, viņas gurni tik šauri, rokas tik maigas un lūpas tik saldas, acīs visas pasaules skumjas. Viņas kustības man lika aplaizīt lūpas un es gribēju paņemt viņas nelielo plaukstu un iespiest miklumā starp kājām, kad viņas kailās krūtis pieskārās manām krūtīm, un vienīgais, kas tās šķīra bija mans plānais, miklais t krekls.
Mani fascinēja, kā viņa dzēra martini, jo to dzerot Džeimss Bonds, viņa gan nezināja, ka tas ir jāprasa samaisīts, es neuzdrīkstējos labot viņas iedomas.

Dienas paiet fabrikās, kur jaunas strādnieces skatās uz mums ar iebiedētu sktienu, viņas nerunā angliski, ne krieviski, iespējams kāda runā, bet neviena neiedrošinās izteikties. Stass ir auksts, izlēmīgs, ātrs un mērķtiecīgs.
Dzerot tekilu, lai apdullinātos un aizmirstu, un varbūt iemigtu, man sakārojās pusstunda Stasa laika. Viņa bikšu rāvējslēdzējs nevērās viegli, likās, ka tas iesprūdīs, un nekad neatvērsies.
Man sagribējās parādīt, ka es esmu galvenā, viņš var valdīt ar dzelsz roku savās fabrikās, bet es valdu mājās, es esmu tā, pēc kuras prāta viss notiek.
Es sen nebiju redzējusi viņa locekli, tas bija mazs, man bija mazliet bail tam pieskarties ar pašu mēles galu. Mazliet sāļa garša un silta un salda smarža.
Tas ir skaists un perfekts.
Stass neļauj man tīksmināties ilgi, viņš mani nes uz gultu. Manām lūpām nav gandrīz nemaz jāpieskarās loceklim, tas ir ciets gandrīz vienā brīdī. Stass mani joprojām grib, pēc visa. Viņš joprojām ir spēcīgs, pat manas lūpas ir mazliet pietūkušas. Tas bija skaisti.

Neīstas Gucci, Luis Vuitton, Fendi un D&G somas, neīstas Choo kurpes, neīstas Miu Miu, Chanel, D&G, Versace saules brilles, te viss ir neīsts un viss iespējams. Te visi var dzīvot sapni, jebkuru.

Helena pie manis ieradās kā dusmīga ragana, vai meitene ar ko es sēdēju vienā solā, viņa kaut kur bija dabūjusi mana dzīvokļa atslēgas, viņa pamodināja mani un lika ēst, es tikai skatījos uz viņu. Tā vairākas dienas pēc kārtas. Es gulētu arī tagad, ja Stass nebūtu ieradies un izmetis visas manas tabletes podā, visas līdz pēdējai pat x. Visas. Viņš noprasīja, ko es no sevis iedomājoties, ka domājot, ka man vienīgajai sāp. Esot jādzīvo tālāk, tā vajagot.
Ķīna ir vieta, kur var pazust, bezgalīgi pārbraucieni no rūpnīcas uz rūpnīcu, te nav nekā, es nezinu, ko es te daru, es pavadu Stasu viņa darba braucienā pirmo reizi, tas viss ir diezgan nekā, visu laiku darījumi un rūpnīcas un runas par tām, es skatos ārā pa logu un neko neredzu un arī neko nedzirdu, man galvā nav nevienas domas. Visu laiku ir nakts.

Mums ir jābūt "mums" arī parīt, mēs solījām būt Raudu mūris un Nāves jūra viens otram, kad tu dalīji granātābolu uz pusēm -puse tev, otra puse man. Atceries, mīļais, toreiz Krētas salas nelielajā baznīcā, mēs iegājām garām ejot un sastapām to vīriņu, kas piedāvājās mūs salaulāt, mūsu liecinieki bija tantiņa, kas pārdeva sveces un puisis no pretējā veikala, un Dievs, kas ir atcerējies par mani un tagad atmaksā par visu.
Esi mans Raudu mūris, un es būšu tava Nāves jūra.

Mazais ir pārāk neattīstīts, ārsts uzreiz pateica, ka bērnam būs ļoti lielas problēmas ar elpošanu.
Kā arī kokaīns un alkohols.
Mums nebūs šis bērniņš, rīt mums vairs nebūs bērna.
Jā, es esmu pie visa tā vainīga.

Man ir bail aizmigt, Helena aizgāja pēc kafijas, man nav spēka būt nomodā, bet man ir jāzin, ka ar bērnu viss būs kārtībā. Gultas režīms, līdz tālākiem ārsta norīkujumiem, Stass ir ceļā uz Londonu.
Es gribēju iepriekšējo ierakstīt ātrāk, bet Helena atgriezās ar medmāsu un nomierinošām zālēm. Es esmu nogulējusi 10 stundas, mazajam viss ir labi, Stass runā ar ārstu.
Es pārlasu savu pēdējā laika lasāmvielu - "The Pregnancy Bible: Your Complete Guide to Pregnancy and Early Parenthood", lai cik tas neizklausītos klišejiski. Es cenšos atrast, ko es izdarīju ne tā.
Ārsts saka, ka viss būs labi, daudzām sievietēm esot tādas pašas problēmas.

Mēs gulējām abi gultā un es žēlojos par saviem matiem, kas nepakļaujas veidošanai, ka man ir grūti nostaigāt augstpapēzu kurpēs tos pāris mēles metrus,par krūtīm kas sāp un nerimstošo ēst gribu. Stasa roka gulēja uz mana gurna.
Es stāstīju, par šokolādi cik tā salda un riekstiem un rozīnēm, kas ir citādi saldas un reizēm karameles, vai citi pildījumi, kas ir mazliet miltainiun cukuriani, un avokado tik mīskts un ka pats kūst uz mēles, savukārt meleņu keksiņus es varu ēst pat nakts vidū, steiks vidēji apcepts man liek atcerēties bērnību, tā gaļas sula, kas sajaucas ar atmiņām, stūra veikala ceptā zivs mani vienmēr ir kārdinājusi, un tagad es nevaru turēties tai pretī, tā ir sulīga un neliek man vilties, kā arī ceptie kartupelīši, kuri garšo lieliski ar mērci. Suši, tas ir tas, ko es ēsu, ja kāds mani redz, un dievinu arī to.
Stasa pirksti ienāca manī, kamēr Stasa elpa kutināja manu kaklu mudinot pastāstīt, kas man vēl garšo. Es stāstīju par īrisu konfektēm, suflē un zemenēm ar putukrējumu, kā arī par vistu sautētu kopā ar dārzeņiem, beļģu vafelēm, makaroniem ar sieru, picu ..
Vienā brīdī Stass un viņa pirksti bija viss par ko es varēju runāt. Tas bija negaidīti man pašai, kad es stāstīju Stasam, ko es gribu, lai viņš dara ar saviem pirkstiem, cik ātri un intensīvi.
Kad es atguvos, Stass noteica, ka es viņam liekoties ļoti seksīga, kad es runāju par ēdienu.

Es ar savu noslēpumu sagādāju problēmas, patiesībā mani mati, tie prasa ekstra 20 minūtes, jo tie ne pa kam negrib pakļauties veidošanas līdzekļu uzstājībai. Man gribās ēst tik ļoti,ka es eju pa mēli un domāju par vistu spārniņiem čilli mērcē un keksiņiem ar mellenēm, reizēm arī par saldējuma kokteiļiem. Nedod Dievs, ja kāds smēķē netālu no manis, vai arī ir sasūcies ar cigarešu dūmiem, man paliek sausa mute, piemetas vārgums un gribas apsēsties, un ja smaka paliek intensīvāka, es publiski vemju. Aizvakar manas krūtis oficiāli no B izmēra pārtapa par sulīgu un jutīgu C, jo es iegādājos jaunu apakšveļu.

Mēs dzērām tēju un vērojām cilvēkus, kas gāja garām tējnīcai. Stass pateica, ka es esot cita, ne tā ko viņš apprecēja. Es esot sīpols. Viņam es patīkot arī depresīva, skumja un klusa. Man gribējās raudāt un teikt, ka es viņu nevainošu, ja viņam būs par grūtu.
Es viņu joprojām pārsteidzot, es varot būt nerunīga dienām, es esot pat pelēka, neko neredzoša, salta un sveša, un tad es vienā brīdī es esot krāšņa un atkal viņa vismīļākā. Viņš gribot tikai mani. Es pateicu, ka viņu mīlu, pirmo reizi.

Es nevaru gulēt, Stasa nav, es it kā viņu gaidu, skatos America's Next Top Model un dzeru tēju, un ēdu prjaņikus.
Man beidzot pieleca, man būs bērns, īsts, dzīvs, mans bērns, visticamāk ar tumšām acīm, jo mums abiem tādas ir, ar desmit maziem pirkstiņiem rociņām un desmit maziem pirkstiņiem kājiņām, ar baltu ādu un siltu elpu. Visu laiku kopā ar mums, tas ir biedējoši, es savā mūžā neesmu turējusi rokās nevienu bērnu, es nezinu, kas man ir jādara, kad man ir bērns, cerams, ka tas nebūs, kā sliktā randiņā, kad viens otram skatās acīs, un nezina, ko teikt.
Neticami, es savu bērnu, savu burbulīti, pielīdzināju sliktam randiņam, es vispār neeju uz randiņiem, es tos esmu redzējusi tikai sliktās un varbūt arī labās filmās. Manus randiņu aizvieto sekss, gadījuma sekss, brutāls sekss un reizēm pliekans sekss, un es būšu māte, es lietoju vārdus "māte" un "sekss" vienā teikumā. Mans bērns būs nelaimīgs ar tādu māti.

Stass priecājas par bērnu mūsu abu vietā, viņš ir pārliecināts, ka tas būs puika, tam vienkārši ir jābūt puikam.
Man pietrūkst smēķēšanas no rītiem un viskijs pirms miega.

Jau nepilni divi mēneši, vēl mazliet vairāk par septiņiem, kopā trīs trimestri. 27. aprīlis. Tie visi ir skaitļi, kas man neko neizsaka, es saprotu, ko man pateica ārsts, es saprotu, ka es nedrīkstu smēķēt, lietot alkoholu un kokaīnu. Nekas vēl nav redzams.
Tas bērns visticamāk būs ļoti nelaimīgs, ja ne bērnībā, tad pieaugot gan, galu galā es lietoju tabletes, bet re kā sanāca.
Stass svētdien brauc uz Maskavu, tad es viņam arī pateikšu.

Brian guļ uz dīvāna un tukšo Stasa alkohola krājumus un skatās krievu talk shows. Viņš nav pateicis kāpēc viņš te ir, un es arī neprasu, viņš vienkārši piezvanīja pie dzīvokļa durvīm un klusējot iekārtojās uz dīvāna. Es sēžu viņam blakus un dzeru to pašu, ko viņš, un skatos to pašu, ko viņš.
Stass ir aizkavējies Balrkrievijā uz nenoteiktu laiku.

Pārtraukumos, kurus es izmantoju smēķēšanai un savai melanholijai, es vēroju kādu punktu, šodien es piefiksēju, ka ir rudens. Cilvēki ir saposušies rudenim un nolikuši bezrūpīgo vasaras vieglumu malā, lai gan iespējams pie vainas ir mans skatu lenķis, S izskatījās gana bezrūpīgs kopā ar savu draudzeni, atbrīvots, pat priecīgs, un atkal laimīgs.
Es novēlu viņam jaunu mūzu un iedvesmu, bet es gribu, lai es palieku kaut kādā viņa apziņas punktā. Tas nav pareizi un ir egoistiski, jo man bija savs laiks un iespējas, kuras Dievs zina, es izmantoju pēc pilnas programmas.
Viņa - Alba - ir runātīga un liek kust svešinieku sirdīm, un arī greizsirdīga, bet iespējams viņa jutās neveikli starp mani un S, svarīgi ir tikai tas, ka S atkal ir bezrūpīgs un dzīvo viegli. Es biju jauka, pārāk smaidīga un noteikti sveša S, bet es gribēju, lai Alba jūtas gribēta, pieņemta un droša, jo viņas vieta, ir pie S.

No rīta es izgāju uz balkona, lai izdzertu kafiju, es skatījos uz ielu, kā mašīnas brauc, kādi cilvēki iet, kā tie ir ģērbušies, es aizskatījos 2 stundas. Man gribas pie Stasa, bet es nezinu, vai viņš to grib.