rums_

Mēs satikāmies Atēnās. Nē ne tāpēc, ka mēs tā būtu norunājušas, vai tas būtu liktenis vai dramatiska nejaušība, mums vienkārši ir jāstrādā. Iesākumā man Helenu nepatīk satikt, jo es atceros, ka viņa zina visus manus noslēpumus, bet pēc laika mani pārņem prieks par atkal tikšanos, jo es atceros, ka H kiss but never tell. Viņa man atgādina, kas es esmu, beigās es to atceros pati. Es esmu tā, kas var mēnešiem staigāt neko neredzošām acīm, kas var apreibināties, lai nebūtu jāguļ, un dzert, lai aizmigt.
Helena ir mans mierinājums un drošibas sajūta, lai gan mierinājums tagad ir vajadzīgs viņai, jo viņas afērai tiek izspēlēta viena no pēdējām ainām.