rums_

Šorīt 9os es jau biju izgulējusies, tāpēc es cēlos un gāju Lisabonas ielās. Es nejauši atradu kino teātri, kur rādīja vecas filmas, noskatījos Gone With the Wind portugāļu valodā. Šo filmu es zinu no galvas. Katru reizi to skatoties es apraudos, šodien iespējams es apraudājos gaužāk nekā parasti. Man nav ieteicams skatīties filmas, jo es visu pārāk saistu ar sevi un visur ielieku savas problēmas.
S grib atbraukt pie manis, lai kur es arī būtu, bet es nezinu vai es viņam to gribu atļaut. Man ir labi tā kā man ir, man ir miers, cik nu tas ir miers, es esmu dzīva, es nepūstu no iekšpuses, es kontrolēju visu, ko es daru. Es pati esmu noteicēja par savu dzīvi. Man nevajag nevienu, kas man piedāvā iedzert vai kā citādi izklaidēties. Iespējams es negribu izklaidēties. Es neesmu viņu satikusi jau sen, bet es zinu droši to, ka es esmu nelaimīga, man nav nemitīgi svētki apkārt, es esmu izslēgusi karuseli un es varu atšķirt krāsas un tēlus.
Dzīvē ir prieki, smiekli, svētki un ir asaras, skumjas, ikdiena. Man ir iestājusies ikdiena. Es zinu, ka nāks svētki, bet vēl nav laiks, jo man ir bijuši svētki pārāk ilgi.

Es neesmu bijusi Londonā jau 5as nedēļas, bet toties es esmu bijusi Parīzē, Amsterdamā, Madridē, Barselonā, Milānā un tagad es esmu Lisabonā. Man ir brīvs brīdis pēc 2ām nedēļām, lai iegrieztos Londonā.
Šis armijas režīms ir tas, kas man ir vajadzīgs. Es nedaru tik daudz muļķības, cik iepriekš. Es tagad vai nu guļu, vai nu strādāju.
Man ir sajukušas valstis un vietas, cilvēki un notikumi.
Es esmu devusi skaidrus norādījumus savai aģentei, viss kas viņai ir jādara ir jāatrod man regulārs darbs 6as dienas nedēļā.

Viņš mēdza teikt, ka es esmu pati labākā. Viens mans skatiens liekot viņam zaudēt prātu. Es mēdzu teikt, ka es nekā īpaši neskatos, uz ko viņš atbildēja - tieši tāpēc.
Viņš teica, ka mana elpošana liekot viņam man pieskarties un mani izģērbt, un skūpstīt. Es atceros kā viņš zaudēja realitātes sajūtu, kad es noskūpstīju viņu un apsēdos viņam klēpī, sajūtot zem sevis cietu locekli, kas ir iesprostots biksēs.
Es atvēru viņa bikses un noskūpstīju viņa locekli, man tas patika un viņam vēl vairāk. Es sajutu mazliet sāļo viņu savā mutē. Man patika to padarīt slapju un vēl cietāku.
Viņš vienmēr ierosināja 69, lai gan mēs abi zinām, ka pavisam drīz es būšu tā, kam būs pirmais orgasms. Viņš neiebilst, tieši otrādi.

Mīļais, un mēs skrējām katrs uz savu pusi kā izšautas lodes. Tad kritām un kļuvām par pūkām, kuras vējš nesa tālāk. Un nu mēs ieaugam tālu no otra. Vienīgā lieta, kas liecina par tavu eksistenci ir astronomiskie telefona rēķini.
Mums nevajag gulēt, jo mums pietiek ar atmiņām, kuras mēs cilājam, gaidot sauli. Man iesāpas sirds, redzot tavu vārdu mirgojam telefona ekrānā, un man sāp sirds, ja tā tur nav.
Tu man stāsti visu un es klusi raudu otrā pusē. Tik klusi,lai tevi neizbiedētu un ļautu tev būt. Es gribu tevi tādu kāds esi, manu nelieti, manas sirds lauzni, bet es zinu, ka labāk būt atstatus. Mēs ejam postā kopā esot, un arī atseviški. Vienīgā atšķirība ir tā, ka kopā esot, mēs esam tuvu pēdējām beigām.

S ir prom. Viņam vairs neesot spēka uzņemties manas problēmas, es esot pārāk nogurdinoša. Viņš teica, ka viņam esot bail būt ar mani, jo manis var vairs nebūt kuru katru brīdi. Viņš negribot būt tas, kas man atradīšot. Man tika piekodināts viņu nemklēt.
Man ir jāstrādā. Man vajagot izskatīties ar dzīvi apmierinātai un laimīgai. Gaismas ir tik spožas, ka manas acis asaro.
Es būtu gatava iet un meklēt S, bet es neesmu gatava tam, ka viņš mani atraidīs, ko viņš arī izdarīs. Tas viss esot bijis sapnis, bet nu viņš esot pamodies, attiecības neesot viņa lieta, es padarot visu grūtāku, jo man esot daudzas problēmas, kuras tuvinot manas beigas. Viņam neesot spēka un vēlmes cīnieties par mani, jo es neesot viņa izsapņotā meitene.

Es lidoju, jo es esmu tik viegla. Man nav citu interešu kā lidošana. Es neesmu ēdusi neko jau nezinu cik ilgi. Visa pasaule liekas košāka, es uz to visu skatos caur fish eye. Būtībā mani neinteresē citas lietas, es tikai tās vēroju, bet neiejaucos. S arī tiek vērots, viņa satraukums, lūgšanās, draudi un kāpēc tas viss? Tikai tāpēc, lai es paēstu. Man nav spēka viņam; mani interesē vieglums, es un gravitācija.
Pirmā reize ir grūta, bet ar laiku paliek vieglāk un ar katru nākošo reizi tas ir aizvien vieglāk atkārtojams.

S ir labākais un arī sāpīgākais, kas ar mani ir noticis. Viņš ir notikums, vesalas dzīves vērts. Viņš ir spējīgs mani celt spārnos, un triekt pret zemi. Tikai viņš ir spējīgs mani sāpināt tik ļoti, ka pasaule liekas tukša un ļauna, tikai viņš var pārvērst visu lielā priecīgā ballē.

Es esmu atgriezusies no nelaimīgās zemes. Es negribu vairs tur atgriezties, man pietiek pašai savu problēmu un man nevajag vesela kontinenta problēmas.
Mani mīl bez nosacījumiem, man piedod. Lai to apliecinātu S man uzvilka saderināšanā gredzenu un piebilda, ka šī saderināšanās var būt ļoti gara, pat visu mūsu mūžu.
Man patīk mūsu kopīgie rīti un nogurušie vakari, kad mums abiem prātā ir otrs. Man patīk, kad S taisa brokastis, bet beigu beigās aiziet līdz tuvējam take away. Man patīk vērot kā S mostas, pirmais ko viņš izdara ir pievelk mani sev tuvāk un pasaka kaut ko jauku.

Es nevaru sev piedot, to reizi, kad man bija sekss ar to svešinieku. S man jau ir piedevis, tā viņš apgalvo, bet es sevi moku par to. Es jūtos netīra. Vienīgā izklaide te ir tīksmināšanās par domu, ka es sev varētu iegriezt. Es tīksminos un iegriešu sev nemanāmā vietā - plaukstā. Un nožēlojamākais ir tas, ka tas nepalīdz justies labāk, tas nodara man sāpes, bet neatvieglo sirds apziņu.

Āfrika nav nekas skaists, mans šoferis ir cūka, katru dienu viņš mani ved cauri graustu rajoniem, lai es apskatos cik viņiem ir grūti. Mani tas kaitina un nomāc. Mana aģente arī neko nevarot izdarīt. Atgriezīšos visus atlaidīšu. Visādi citādi es esmu tikusi cauri sveikā, jo man ir pazuduši daži džinsi un kosmētika. Salīdzinot ar Zoe tas ir maz, jo viņai nācās no manis aizņemties drēbes, par ko es neesmu sajūsmā, bet te ir Āfrika.
Es neuzticos šejienes pulverim.

Es esmu Āfrikā. Man te nepatīk, jo ir karsti, es visu laiku jūtos netīra. Man te būs jāpavada nākošās 2 nedēļas. Es esmu te tikai 2 dienas un jau gribu tikt atpakaļ.
Es katru vakaru zvanu S. Manuprāt, viņu tas nogurdina, manuprāt, es viņu nogurdinu. Es kļūstu veca.

Nav patīkami, ja es zaudēju kontroli pār sevi. Es sāpināju S. Es biju tā piedzērusies vakar, ka nesapratu, kas notiek. Es dejoju un flirtēju. Un pārgulēju ar kaut kādu gadījuma puisi. S to visu redzēja. Es gribu, lai vakardiena nebūtu bijusi. Es gribu, lai manis nav.

Man ir viss, ko es esmu gribējusi. Cilēkiem ir iemesls mani apskaust. Bet es nejūtos tā visa vērta, man visas šīs lietas ir mazsvarīgas. Man tās nesagādā prieku.
Es esmu norobežojusies savā dzīvoklī. S ir prom.
Es taisu kokaīna figūriņas ar nazīti, pēc tam ar to pašu nazīti griežu sev rokā.
Ik pa brīdim es iegriežu mazliet dziļāk un dziļāk. Pēc tam es ieelpoju kokaīnu un tā uz rinķi.

Man joprojām patīk pilsēta, bet te ir vientuļi. Man te nav neviena cilvēka, ko es gribētu satikt. Visi man mīļie un tuvie ir Londonā.
Šodien nopirku zāli, vēlāk vakarā uzrīkošu sev mazas svinības.
Visas tenku avīzes raksta, par manu atgriešanos.
Runāju ar S. Es tiešām vēlos atgriezties.

Jekaterina Ivanovna bija katram kaut ko novēlējusi. Viņa aī bija uzrakstījusi atvadu vēstuli vai kā to sauc, kur paskaidroja savas rīcības iemeslus.
Mantinieki bija mana ģimene un tante Daša.
Jekaterina Ivanovna ir Jekaterina Ivanovna, arī šoreiz viņa pateica visu, ko domā par visiem. Tante Daša saņem dzīvokli centrā, bet tikai tāpēc, ka ir Jekaterinas Ivanovnas meita, viņa būtu vērtīgāka, ja apprecētos un radītu bērnus. Pie šī teikuma man sanāca smiekli, jo tante Daša ir lezbiete. Mans tēvs saņēma visas akcijas un fondus, kā arī lietas, kas nav novēlētas nevienam. Tēvam tika veltīti vārdi par to, ka nevajag stāties citiem ceļā, ja tie vēlas iegūt laimi. Tas nav pieļaujams pat tad, ja ir nācies atteikties no savas laimes. Ņikita ieguva laivas, zirgus un auto. Jekaterina Ivanovna cerot, ka viņiem tik drīz nebūšot jāsatiekas, lai Ņikita esot piesardzīgs. Mana māte ieguva piemaskavas māju ar visu iedzīvi. Šī māja būšot viņas patvērums no ikdienas un laulības dzīves, kura neesot tā priekšzīmīgākā. Un es ieguvu visas rotas un mākslas darbus. Man novēlēja neapstāties, bet pa reizei padomāt.
Un tagad ir tas, ka es nezinu, ko iesākt.
Aizparīt es atgriezīšos.

Es esmu Maskavā. Manā pilsētā.
Vakar bija bēres. Bija ļoti skaisti. Neizbēgami nācās satikt ģimeni. Mūsu vietas bija vienuviet pie bēru mielasta galda. Es biju savaldīga, jo tas bija Jekaterinas Ivanovnas bēru mielasts. Citos apstākļos es būtu pateikusi visu, ko es domāju par tēva komentāriem par manu dzīvi, un to būtu dzirdējuši visi. Māte centās visus samierināt, citās reizēs viņa būtu pievienojusies tēvam. Ņikita klusēja un dzēra. Es paliku tikai uz oficiālo daļu, pēc tam es devos prom, es gluži vienkārši to vairs nevarēju izturēt.
Man piedāvāja apmesties viesu mājā. Es neesmu spējīga pieņemt šādus ielūgumus, tāpēc es apmetos viesnīcas pašā pēdējā stāvā.
Ņikita ieradās pie manis vakar vēlu vakarā un sarunāja muļķības, viņš mani apvainoja ģimenes reputācijas graušanā.
Šorīt saņēmu pusdienu ielūgumu no mātes, kuru es noraidīju.

Es pastāstīju S par Jekaterinu Ivanovnu, viņš nesaprata. Viņš itkā dzīvo citā pasaulē, bet tā nav. Arī man nav saprotams kā var veidot saites ar mazbērnu, ja tam ne reizes nepieskaras.
Es atceros savas vasaras piemaskavas mājā, kura piederēja Jekaterinai Ivanovnai. Tur bija vitrāžas, kuras attēloja vēsturiskas ainas, šīs vitrāžas bija ļoti vecas, tās bija piedzīvojušas cara valdīšanas laiku.
Man nebija ļauts spēlēties ar kalpotāju bērniem, bet es to slepus darīju, reiz mēs (es un kalpotājas meita) izsitām vitrāžu, jo svaidījām bumbu. Mani nopēra (ne jau Jekaterina Ivanovna, bet gan kalpotāja), es nevarēju sēdēt nedēļu. Es atceros to, ka man atņēm rotas, man bija zelta auskariņi un ķēdīte ar krustiņu, un aizldiedza ēst saldumus. Vēlāk gan man atdeva rotas, bet carumiņi ausīs bija jādur par jaunu.
Kalpotājas meitai, neatceros kā meiteni sauca, klājās vēl sliktāk, viņas mammu padzina no mājas.
Es nepastāstīju S par to, ka Jekaterina Ivanovna man pietrūka visvairāk, kad es nebiju Maskavā. Es dažreiz devos viņu apraudzīt. Vienā no pēdējām reizēm, kad ciemojos un Jekaterina Ivanovna bija jau piesaistīta pie gultas, viņa man atzinās, ka viņa mani apbrīno, jo es esot tik stipra, lai gan izskatoties trausla, pēc viņas domām tādai esot jābūt sievietei. Es esot pieņēmusi kaut ko no tā ko viņa man esot centusies dot.
Es esmu stipra, jo pametu mājas, lai sāktu visu no jauna un izlauztos no būra. Es nekautrējoties cīnīties par savu mīlestību. Man esot mērķis. Es kļūdoties, bet nepadodoties.
Viņa pastāstīja, ka viņa esot raudājusi, par lēmumu mani sodīt, toreiz, kad es sasitu vitrāžu. Viņa atzina, ka daudzas lietas būtu vajadzējis darīt citādāk, es saprotu tikai to, ka mana Jekaterina Ivanovna ir cilvēks no patiesāka un godprātīgāka laikmeta, viņa bija mans paraugs un padomdevējs.

Jekaterina Ivanovna - mana vecāmāte, kuru es nekad neesmu saukusi par vecomāti, ir mirusi. To man paziņoja Ņikita, mans brālis, ar kuru es nebiju runājusi 4 garus gadus. Viņš vienkārši šorīt bija pie manām dzīvokļa durvīm, it kā garām iedams.
No ģimenes neaiziet, pat ja liekas, ka tas ir izdevies, tā nav taisnība. Ģimene vienmēr tevi pieskata, tā zin, kur tu esi, ko dari, tā vēro un gaida līdz tu lūzīsi.
Man būs jādodas uz Maskavu.
Rīkojiet dzīres zudušie atgriežas.

Mēs dzīvojam katrs savā dzīvoklī, jo nolēmām, ka tā būs labāk. Un arī ir labāk, tagad nav tās sajūtas, ka mana telpa tiek atņemta. Es zinu, ka man ir savs patvērums. Es iedevu S atslēgas no sava dzīvokļa, lai viņš var nākt jebkurā laikā, izņemot tā reizes, kad uz roktura ir zīme "do not disturb", kuru mans draugs paņēma viesnīcā.
Es iesniedzu ziņojumu policijā par Larsu, jo S uzstāja.

Man ir noslēpums, es esmu iemīlējusies, pat vairāk, es viņu mīlu. Scots ir īpašs, es visu laiku par viņu domāju, viņš visu laiku bija manā sirdī, pat tad, kad mēs bijām atseviški.
Šorīt mēs abi sēdējām gultā un brokastojām, es biju nekāda - šortiņos un krekliņā, saburzītiem matiem, grauzu kruasānu. Scots mani noskūpstīja un atzinās, ka es esmu viņa lielākais dārgums, un viņam esot bijis sāpīgi būt vienam. Viņam aizlūza balss, kad viņš to stāstīja.
Vakar viņš skūpstīja visus manus zilumus un raudāja.
Es esot viņa izlutinātā meitene.
Tuvākajā laikā es neuzdrošinātos plēst traukus, jo man ir tā sajūta, ka man var iesist, jo es to esmu pelnījusi.