Mīļais, un mēs skrējām katrs uz savu pusi kā izšautas lodes. Tad kritām un kļuvām par pūkām, kuras vējš nesa tālāk. Un nu mēs ieaugam tālu no otra. Vienīgā lieta, kas liecina par tavu eksistenci ir astronomiskie telefona rēķini. Mums nevajag gulēt, jo mums pietiek ar atmiņām, kuras mēs cilājam, gaidot sauli. Man iesāpas sirds, redzot tavu vārdu mirgojam telefona ekrānā, un man sāp sirds, ja tā tur nav. Tu man stāsti visu un es klusi raudu otrā pusē. Tik klusi,lai tevi neizbiedētu un ļautu tev būt. Es gribu tevi tādu kāds esi, manu nelieti, manas sirds lauzni, bet es zinu, ka labāk būt atstatus. Mēs ejam postā kopā esot, un arī atseviški. Vienīgā atšķirība ir tā, ka kopā esot, mēs esam tuvu pēdējām beigām. |