Londona, Londona, Londona, Londona, Londona, Londona un vēl un vēl. Es esmu mājās, es nenojautu kā man tevis pietrūkst pirms es nebiju atgriezusies. Es nesaprotu kā no tevis var aizbraukt. Tam cilvēkam ir jābūt vājprātīgam, kāda es arī esmu. Manās interesēs ir norādītas lietas, kas man interesē. Es vairs nedzeru līdz delīrijam, un nelietoju narkotikas, bet ai kā man to gribētos. Tas dēmons ir manī un ārā nenāk, pagaidām es esmu stipra, bet ja es zaudēšu modrību, tad visticamāk viss sāksies no sākuma. Es satiku S. Mēs esam labāki viens bez otra. Mēs izdarām vairāk, mēs neļaujam sev apstāties, mēs visu laiku sevi nodarbinām, lai mums nav jādomā par to kā mums nav. Mēs strādājam tā, lai vakarā uzreiz varētu iekrist gultā un izslēgties līdz nākošajam rītam. Es ejot gulēt ceru, ka neko nesapņošu, ka nesapņošu par S, bet tajā pašā laikā šie sapņi mani iepriecina. Pamostoties ir skumji, jo ir sajūta, ka viņš mani ir pametis tik tiko. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |