Es esmu viens liels izdevums un šī doma mani satrauc.

Pēdējās reizes katru reizi, kad aizeju uz savu bankas filiāli, gaidot visādas "procedūras", iestājas panika, jeb sāku domāt panicīgas domas, ko izraisa smukā bankas telpa ar darbiniecēm, kurām ir grūts un besīgs darbs uz kuru jāiet obligāti, bet viņu finanšu lietas vismaz ir kārtībā un parādu viņām ganjau nav vai, ja ir, tad ir apdomāti, un par pensiju viņas jau rūpējas dažādos līmeņos. Tad kontrastā ir tie pusbomži un bomži jeb pensionāri, kas nāk vienkārši parunāties, vai noskaidrot elementārus jautājumuas, kas viņiem nav elementāri, vai ieiet internetbankā, kaut arī viņi labprāt pabeigtu savu dzīvi nezinot, kas tas ir. Vai arī grib paņemt kredītu, kuru viņiem saka, ka nedos, ar tik maziem ikmēneša ienākumiem, un es dzirdēju tos ienākumus un tie bija tādi.. nežēlīgi. un es arī tur esmu tajā pašā kontrasta pozīcijā ar līdzīgām problēmām, dusmojos par kodu kaulkulatoru un domās trīcu par domām, ka arī varētu kādreiz būt bomze pensionāre bez kāda ar ko parunāties un bez naudas, jo nestrādāju normālu darbu. Katru reizi izeju no turienes ar domu, ka jādabū vel viens darbs - nopietns. Bet noteikti 80 proči to bomžu pensionāru ir strādājuši normālu darbu. Paskat kur nonāca.

Pagaidām domāju, ka mans variants varētu būt strādāt visu mūžu arī pensijas vecumā, vai arī, ka sistēma sabruks, un tad jau mēs redzēsim, kam vispār bijusi jēga šajā finanšu plānošanā