Par Egonu Spuri nebiju neko dzirdējusi, bet par Andreju Grantu gan. Interesanti, kā laiks aizaudzē ciet dažus ļoti svarīgus skatupunktus uz pagātni, bet pievērš dīvaini lielu uzmanību citiem. Tas noteikti ir ārkārtīgi subjektīvs process, bet es patiešām biju ļoti pārsteigta, ka par šo autoru neko nezināju, ņemot vērā savu izglītošanos mākslās jau kopš pamatskolas laika, gribētos vainot Latvijas mākslas izglītības ievirzes nevis tikai subjektīvi selektīvo procesu.