1.
Kaut kādā ziņā man patīk, ka es spēju romantizēt visdažādākās lietas, piemēram, stārķu attiecības viņu ligzdā. haha. Tas ir tik cilvēcīgi, visu pagriezt savai prizmai un pieredzei. Bet varbūt tas ir kropļojoši un slimi?
Tas ignorē citu realitāšu eksistēšanu pavisam citā formā kā es vispār spēju iztēloties, un izslēdz iespēju to mācīties un sevi bagātināt. Kaut arī. Varbūt sākotnējā romantizētā interese ir tā, kas pievērš uzmanību attiecīgajā virzienā un stimulē prātu izzināt arī ko vairāk par iedomām un sākt drusku reālāku iedziļināšanos tēmā.
?

2.
Vai ir vispār iespējams neizdomāt lietas par cilvēkiem, ko redzi, iepazīsti, ar kuriem draudzējies utt. utml.? Vai var nesabūvēt tās nereālās supersubjektīvās domu celtnes savā galvā un reaģēt tikai uz realitāti? T.i. uz to ko reāli redzi, jūti un dzirdi bez pievienotās iztēles vērtības.