tas ir nedaudz kaitinoši bet arī iedvesmojoši. ieraudzīt garām palaistas iespējas. pēc tam tās nožēloju un skatos uz to, kā iespēju mācīties un censties nākamreiz kāpt ārā no komforta zonas un ņemt tās ciet, jo tās iespējas tiek piedāvātas visu laiku un dzīve varētu būt aizraujošāka

ceru, protams, ka tas neizvērtīsies tādā regulārā sevis mocīšanā un nožēlā par neizdarītajām lietām. tas gan jālaiž vaļā