Šodien pirmo reizi mūžā bija divas dienas pēc kārtas diezgan intensīvs treniņš/sacensības, un man likās, ka pēc 5 stundu kāpelēšanas, man vajadzētu būt izpumpētai, nogurušai un mīlīgi mierīgai kā zilonim, bet nē. Tāda ļoti primitīvi agresīva.
Mājupceļā tramvajā iekāpa tante ar 2l kolas pudeli rokā, kaut ko ļoti bļaustījās krieviski, par klausītāju uzskatot lietuviešu meiteņu basketbola komandu vienādās cepurītēs.. Kaut ko par to, ka viņa ir īsta krievu sieviete, kaut ko par to, ka vai nu viņa vai Latvijas valsts ir debīla, bet beigās laikam tomēr, ka valsts utt. Neko daudz nesapratu, jo acīmredzot krieviski saprotu tikai dzērumā, bet man bija tādas dusmas. Galvenokārt par to, ka tramvajā bija pretīgs troksnis viņas dēļ un mazliet arī baiļu dēļ, bet man pa galvu urdījās domas, kā, ja viņa manā virzienā pavērs muti, mana pirmā reakcija būs gāzt viņai pa seju. wtf. pēkšņi arī ļoti normāli iztēlojos un sapratu kāpēc visādi agresīvi tipiņi mēdz sakauties, un vardarbību vispār. Nezinu vai tas bija tāpēc, ka pēdējo 24 stundu laikā uzskatāmi redzēju, cik spēcīgas ir manas rokas, un muskuļi bija patīkami noguruši, sasiluši, izstaipīti, bet mammai šodien gribēju pateikt "bļe", kad viņa ieminējās par ciemiņiem.