ģimenes dzīve,yo!
Vēl pretīgāka man liekas ģimenes dzīve, tā vispār liekas, kā ļauns joks no dieva puses. Tu piedzimsti šajā pasaulītē cilvēkiem kurus tu neizvēlies, viņi pazudina visu īsto, kas tevī ir, izpiš visu tavu turpmāko dzīvi un tad aidā dzīvo ar savām debīlajām bērnības traumām, žēlojot sevi savā infantilajā prātā visu atlikušo mūžu un katru dienu lūdzot dievu pēc spēcīgas amnēzijas. Ģimenes dzīve, tas ir tāds ļaunums, pohuj, vai esi piedzimis alkoholiķu ģimenē, vai reliģisku fanātu vai visbeidzot burvīgā deģenerātu ģimenītē, kas balstās uz tukšas patiesības, vai vērtībām utt. Ģimene tevi iznīcina jau no paša sākuma. Tā vienmēr saindē, tā vienmēr ieliek daudz bezapziņas un atļauj nedomāt un viss tas notiek tavā acu priekšā, tev liek uz to mierīgi noskatīties, kaut iekšā tevī ir īsts vulkāna izvirdums un vētra, kas nav izkliedzama pat gadiem, patiesībā nekad.Viss tas ko sabiedrība redz no tevis ir tava traumētā rīkošanās atbilstoši savai izpistajai uztverei, viss tas ko tu parādi citiem neesi tu pats. Jo pats sevi esi neatgriezeniski pazaudējis jau esot mātes vēderā un tādēļ pašnāvība liekas viss loģiskākais, racionālākais solis, ko tu kā sevis kaut cik cienošs indivīds spēj dot sabiedrībai, lai nebūtu vēl daudz tādu nevajadzīgu cilvēku, kas pasauli dara tikai ļaunāku. Mācāmies būt godīgi pret sevi un citiem, tas palīdz nest savus nolādētos gēnus. Visa šī rakstīšana tik ļoti nomierina un apslāpē savas neizglītotā cilvēka radošā gara mokas. Man ir savs bārda naža mierinājums, kā tev, Stepes Vilk. Varbūt ķeršos šodien, rīt, pēc mēnešiem, vai gadiem, bet ar roku neatmetīšu.