Mani tā priecē būt lieciniekam mana darba kolēģu pilsoniskajam sašutumam par kādu nenozīmīgu nelielu auto avāriju darba pagalmā.Visi tie klišejiskie, bezapziņas, liekulīgie teksti spēj tik ļoti sasmīdināt un radīt tik spēcīgas mizantropiskas jūtas, ka tev vienkārši kļūst tik silti pie sevi, ka viss kas ar tevi notiek,notiek uz labu. Prieks, ka cilvēki neliek sevī vilties un ļauj priecāties par viņu izp**to domāšanu un bezjēdzīgo eksistenci. Šādos momentos tu saproti, ka nekad negribētu būt cilvēks-darbs, cilvēks-ģimene, cilvēks-trauma, cilvēks- izglītība utt. Tad jau labāk sev lodi galvā nekā sēdēt un borēt sevī šo pastāvošo mediju un holivudas cilvēka dzīves modeli, šo bestselleru ko ir radījušas cilvēku masas, kas nekad nav domājušas ar savu galvu, bet tikai indējušas cilvēka patieso būtību.Es ienīstu visu liberālo demokrātiju un mana nav jāpakļaujās tās spiedienam, jo ne jau uz maniem pleciem gulstās visa pasaules asiņainā vēsture, lai tagad sevi ārstētu ar visu šito tolerances mēslu.