Mierinājums
Šodien darbojoties pie galda ar kārtējo veco grāmatu. Jau tā lielās dusmās un nebrīvē, trīcošām rokām šuvu trauslās lapas kopā. Ausma uzkruķījusi Burkovska raidījumu, kurā tiek tērzēts ap tēmu sieviete, vīrietis un nauda. Tas it kā netraucē, jo man ir līdzi sava mūzika, sāku klausīties ASMZ, mēģinu mākslīgi radīt labsajūtu un prieku. Tas viss veltīgi, jo radio ir ļoti skaļš un Burkovska džentilmeniskie smiekli griež ausīs. Izdomāju, ka domāšu par darbu un sāku aizrautīgi šūt, līdz sapinu mezglu un jau sniedzos pēc kāda no instrumentiem,lai atraisītu savu neveiklumu. Atjēdzos pie tā, ka man rokās ir kaut kas sen neredzēti skaists:maza, slaida, burvīga, spīdīga skalpelīte. Tā mirgoja saules apspīdētā spožumā, es sāku to grozīt un pētīt kā kaut kādu apglezontu porcelāna vāzi. Kā kaut ko ļoti vērtīgu un neredzētu. Matētais rokturītis, slaids, slīpēts kakliņš un glansētais, majestātiskais asmens. ASMZ mūzika un skaistās saules gaisma piešķīra šim it kā ikdienišķajam momentam svētu mieru un maģiskumu. Manī ieplūda prieks, miers un cilvēcīgs siltums, tas bija kā mīļš skūpsts uz pieres, kā jauks solījums, kā laime to gaidīt kaut visu mūžu. Es sajutu spēku un iedvesmu dzīvošanai, jo tagad man bija mierinājums. Mierinājums, kas nepazudīs un būs vienmēr tev blakus, ja ne sudrabotā skalpelītē, tad citos skaistos brīnumos un momentos.