Ir dienas, kad es ejot pa ielu kaut ko atceros un tik ļoti sakaunos, ka pati neapzinoties apstājos un izmisīgi sāku blenzt debesīs it kā no turienes man nāktu kaut kāda sasodīta glābšana. It kā kauns spētu pazust manas skatīšanās dēļ. Ir arī gadījies skaļi iesaukties stulbene tā, ka apkārtējie sāk diezgan neizprotami blenzt manā virzienā, es samulstu par komisko situāciju, par savu neapzināto uzvedību un turpinu grimt kaunā. Īstenībā vēl šobaltdien es spēju izjust kaunu par ļoti sen notikušām lietām. Klausoties Hector Zazou sava darba pagalmā sajutu dziļas skumjas par sevi un savām nožēlojamajām, bezjēdzīgajām interesēm, par destruktīvo dzīvesveidu un sevis nepazīšanu.