Pēc mana drauga Mārtiņa Kalniņa rakstītā tviterī: "kāpēc kāda nāve kādam citam ir pretīgas un ciniskas darbības iegansts? tas ir smieklīgi, tiešām?" Es aizdomājos, kas ir tas par ko es smejos šajā sakarā un pirmkārt gribētu teikt, ka tam nav nekāda sakara ar nāvi, cik ļoti tam ir sakars ar sabiedrībā valdošo farsu attiecībā par populāru cilvēku nāvi.
Citēšu Latvijas popmūzikas zvaigzni Markusu Riva: "Omg Whitney! That was too fast! I will always love u" Liene Candy: "Whitney Houston -ir mirusi... viena no manaam viss miljaakaajaam dziedaataajaam - muuzaam...lai vieglas smiltis. zheel -- I Look To You" Šis ir viens no maniem favorītiem, kas liek domāt, ka iespējams latviešu popmūzikas pārstāvjiem šī izteikšanās ir aizgūta no amerikāņu tīneidžeriem (lol): RIP Whitney Houston @iWhitneyHouston "Yes Jesus Loves Me" was the last song that Whitney Houston performed. Coincidence? No. The best relationship you can have is one with God. Un tad mūsu pašmāju mākslinieces māsu duets Dvines: "R.I.P Whitney Houston. It was an honor to live in the same time with you."
Tieši šī ir tā daļa, kura manī izraisa vislielāko neizpratni, es zinu, ka ja nomirtu Mariah Carey, visam mūsu popmūzikas lepnumam tā būs jauna mīļākā dziedātāja, un katrs mirušais dziedātājs jauns mīļākais izpildītājs, katrs mirušais holivudas aktieris/rise jauns mīļākais elks. Tā ir liekulība, kas ir ņirgāšanās un cinisma vērta, nevis kaut kādas ārzemju dziedātājas nāve, starp kuru mani poētiski izsakoties šķir 100gaismas gadi arī viņas dzīves laikā :> Vispār vēlētos iemācīties arī tik dziļi just līdzi pilnīgi svešu cilvēku, teju fiktīvu personu nāvei, moš tas ir kaut kāds pareizas ceļš uz filantropiju, vai patiesu altruismu?! Vai varbūt tā ir vienkārši trula liekulība, pļāpāšana par pļāpāšanu?