Man vienmēr ir šķitis, ka no nejēdzības pāriet jēdzībā nemaz nav tik grūti, jo tomēr atšķirība ir tikai tajā, ka vienam no vārdiem priekšā ir -ne. Bet tā gluži nav, tas ir grūti un tik grūti cik grūti man vienmēr ir darīt lietas kas man nepatīk, piemēram iet uz banku un pārrunāt overdrafta atmaksāšanu, vai izņemt debetkarti, jo positivusā man nopizģīja maku, vai arī izdomāt savu attieksmi pret kaut ko, kas man šķiet svešs. Piemēram mani nekad neinteresē algas jautājums un datumi kad tā tiek ieskaitīta, jo man tā šķiet tik dirsā maza, ka es tāpat to iztērēšu pirmajā nedēļā, ja ne ātrāk. Man vispār besī jebkādas formalitātes un ne tikai birokrātiskas, bet arī cilvēku starpā esošās uzvedības normas, man besī, ka es nevaru savas mammas draudzenēm teikt čau, bļā! un viņas par to tikai ņirgtu, vai ienākt savā darbā un skaļi nokliegties "es vakar nopisos ar desmit seksīgiem vīriešiem, varu derēt, ka jūs visi mani sasodīti apskaužat!?" un viss darba staffs tikai smietos un jautri atjokotu "jā, Alis tavi joki ir sasodīt forši un drosmīgi, mums tas patīk!" Ak, kas tā būtu par dzīvi!! Vēl man patiktu ar visiem cilvēkiem brīvi runāt par narkotiku lietošanu nebaidoties, ka kāds uztvers mani par debīlu junkie. "Es gribētu iepist heroīnu tieši savās neredzamajās vēnās, tā lai tas mani atlauž uz kādu stundu no jebkādas esošās matērijas, tas tik būtu kaifs, ne?!?!" un atbildē būtu: "jā, tas varētu būt forši, jo dzīvot ir tik grūti, ka kaut to tādu būtu pelnījis katrs kuram ir cilvēka sirds un smadzenes." Dzīve bez jebkādas nožēlas, būtu dzīvošanas vērta. Ak, jā un vēl ir citi cilvēki..sasodīts, cik grūta ir līdzpastāvēšana kaut kam līdzīgam sev, bet tajā pašā laikā tik svešam un nezināmam. cik jocīgi ir katru dienu skatīties spogulī uz savu atspulgu un domāt kā tu izskaties, jo man goda vārds šķiet, ka katreiz es redzu pilnīgi kaut ko citu un tas gandrīz nekad nešķiet normāls un pieņemams. Patiesība ir neredzama un "galvenais" ir tikai intelektuālu cilvēku privelēģija. Domāt vajag klusi un noslēgti, itsevišķi tie kuriem nav nekas ko teikt par 21.gs. politiku. Jo neviens negrib runāt par lietām par kurām viņam nav saprašanas, jo tas ir liels pazemojums, bet kāpēc bieži vien izšaujās kāda debīla frāze par lietām par kurām tu patiesībā neko nezini. Es gandrīz katru savu dienu varētu saukt par "dienu bez jēgas", bet tajā pašā laikā jēga ir neatkarīga no manis. Tā dzīvo savu dzīvi un tai ir pohuj no kurienes tā ir radusies, vēl viena parādība, kas ir ārpus manas kontroles. Jocīgi, ka brīži, kad dzīvoju šķiet tie brīži, kuri ir bijuši vissnožēlojamākie, piemēram dienu pirms izlidošanas no lētās tūrisma zemes Ēģiptes, es vispār negulēju, bet visu nakti situ odus, mana sirds man to neļāva, es biju sadzērusies sirds pilienus, jo iepriekšējo dienu pie +40 grādiem temperatūras mocījos ar caureju, vemšanu un smagu eksistenciālu depresiju par savu nožēlojamo stāvokli, sadzēros visus iespējamos medikamentus, lai man nebūtu jācieš tās visas mokas, nepadomājot, ka visām darbībām un notikumiem seko savs athods. Tā nu es atkal jutos, kā cilvēks, kurš dzīvo. Vissgrūtāk ir pieņemt kādus neierastus apstākļus, piemēram brīžus kad tu nespēj paelpot, bet tev to sasodīti vajag. Tu nonāc slimnīcā, atver acis un esi pie sistēmas, ārā pa logu viss pelēks un jūties kā banālā filmā, putina sniegs, pa labi veca tantiņa runā par aizvēsturiskiem krievu aktieriem kā par saviem mīļākajiem, bet pretī gultā skaļi raud nepilngadīga meitene, kura tikko ir atgriezta dzīvē no 3promilām. Tu nesaproti ko domāt, ko just. Tu saproti, ka esi šeit pelnījusi būt, bet vai tāpēc izpaliek skumjas, nē. Būtu forši, ja mēs visi skaļi smietos un stāstītu viens otram atgadījumus kāpēc esam šajā atskurbtuvē un ko, kāpēc esam darījuši. Piemēram vecā tantiņa teiktu, ka dzīvo viena un vientulība spiesta saēdās visus aptieciņas labumus. Jauno meiču būtu pametis džeks un viņa bēdu vadīta pielējusies līdz bezsamaņai. Shit happens! tāda attieksme tik ļoti noderētu katrā no mums. Vakar man viens vīrietis teica, ka pēdējā laika viņa dzīvei nav jēgas. Ir tik patīkami kaut ko tādu dzirdēt.