Atsaucoties uz Alekša ierakstu. Es par šito arī esmu domājusi un nonākusi pie līdzīgiem secinājumiem. Es ceru, ka paies laiks un cilvēki sāks saprast, ka mans mērķis nav vienkārši nodirst sistēmu kādā es dzīvoju, vai līdzcilvēkus, bet gan tīra patiesības meklēšana un cenšanās saprast un izprast. Zinu, ka man ir tāls ceļš ejams, bet tāpēc jau nedomāju atmest visam ar roku. Daudz domāju par saviem plusiem un mīnusiem. Cenšos it visā saskatīt kaut kādas likumsakarības, kaut kādu jēgu, ja man neizdodas atrast jēgu, tas smagi izpiš manu psihi. Tādos gadījumos mēģinu meklēt jēgu darbībā vai notikumos patreiz, bet tas spēj ievest pasmagā depresijā, jo var gadīties, ka atskats uz to visu šķiet pilnīgi bezjēdzīgs. Ceru, ka vismaz uz mana kapakmens iegravēs: "Viņa centās būt labs cilvēks" Mana vēlēšanās ir saprast un būt saprastai :> šobrīd tas viss kļuva pārāk sirreāli, jo visā ikdienišķajā Londonas ielu troksnī izlauzās ŠIS