kārtoju istabu..
klausos visu muziku sajaukta secibā.
un jā .miers.
beidozt nudien miers.
nekādi pārdzīvojumi,skumjas vai nesaprašna un nezināšana.
es izrēķinājusies pati ar sevi-i'm done. :)

lai vai kā es centos izvairities no prozas skaitishanas, tomer shodien man bija janoskaita tā proza.
un beigās nu es dabūju 9..
un tagad sūta skolas mērogā.
no ka visvairāk es baidījos.
tik ļoti nepatīk citiem kko stāstīt un uztāties citu priekšā,
un ju suta vel uz leilāku publiku!
fuck it!
un vēl tēma-mīlestība..
pie velna-pateikšu,ka turp nedošos..
man no ši nāv nekādas pozitīvas emocijas,
tikai caur visiem maniem kauliem un skriemeļiem skrien asa elektrība.
bet tomēr.
tā nopūta pēc uzstāšanas nudien bija laba, bet ne tik lieliska, lai es gribētu skaitīt vēl un vēl.

šodien visa izmirku.
sakot no ādas, līdz pašai manai sirdij..
nacās brist pāri pēļķu upēm, no kām tik ļoti vairījos..
bet, kad vienai pārbridu, es sāku smieties kā tāds mazs bērns.
nezinu par ko, kas mani tik ļoti uzjautrināja, bet tājā brīdi dzīve likās tik viegla.
vienkārša.
bet man patika izmirkt tajā vislielākajā lietus gāzē, man patika sajust lietu, kas sūcās cauri manām drēbēm.
man patika, ka mana cepurīte slīdeja no manas galvas, dēļ lielā ūdens smaguma,kas tajā bija sasūkusies.
es šo dienu iemīlēju.
tā šodien deva man vieglumu,prieku,skumjas,nogurumu,smagumu,brīvību,bērniskību, un vienu no vislielākajiem pārdzīvojumiem.

noskaņojums-labs. :)
iesnas. tas nekas dzivot jau var. :)
jūtos-labi
ko vel lai es velos?
neko..
mieru, tika un vienīgi mieru...

sēžu tagad, dzeru siltu tēju un lobu ārā lazdu riekstus.
tas man atgādina par pārgājienu,to dienu, kad pa ceļam nebija neviena paša veikala.
mēs riekstus visu laiku kodām ar zobiem, līdz mums tie sāka sāpet.

šodien visu dienu šņaukājos un snjurkājos..
jā rudens iesnas ir klāt.
tas liecina tikai par vienu-rudens ir klāt. :)
un no rita pamostoties redzēju pa logu ārā kļavu, kurai galotne jau nokrāsojusies sarkanā nokrāsā.
vēl viena liecība, ka rudens ir klāt.
un ja kādu dienu, kad būs visrudenīgākā diena, es būšu pazudusi, tad ziniet, es būšu noteikti Siguldā, lūkošos no kāda augsta kalna uz lēju, un priecāšos nudien par pasauli tajā brīdi.
vai ar cilvēkiem
vai viena.
es brakšu.

Dabūju jauno Pj Harvey albumu.
skan jau labi..
man patik
Kt Tunstall jaunasi albums skan savadak, bet varu pierasts.
un umbrellas dziemsu izlasi. arii tiiri ta neko.
un Julie Doiron, ta arī ir laba dziedātaja. man aptik ^^,
un protams Brittas Persson dziesma-Defrag My heart, pašlaik favorite dziesma.
un grupa Soko ar savu top dziesmu-I'll kill her..
no šis dziesmas rodas atkarība.

.

vakar saplēsi Zigmundu(savu udenspipi)
shorit nobruka telefons..
man nu gan visu sho laiku veicas.
ne suda!
bet zigis atkal pei dzivibas.. salaboju (ja to taa varetu nosaukt)
doma tagad zigi saukt par Zigismundu..
laiks radis..
un viesturs biaj tik labs, ka iedeva un nenosakaamu laiku telefonu.
tikai zhel..
man duadz numuru vairs nav, bet nu ja galvenais lai man butu saksfona skolotaja numurs..
un shapau!
tas tieshi nav
bet visas lietas notiekot uz labu, bet nudien.
tagad neko nezinu vai ta nu ir taisniiba.
nudien..

šodien bija pirmā saksofona stunda ši mācību gada laikā.
tā bija vissnogurdinošākā stunda manā mūža.
biju jau aizmirsusi, kur un kas..
un jā.
īstenība es jau biju pa vasaru aizmirsusi, cik ļoti man pietrūkst mūzikas skolas.
man tomēr patīk tā atmosfēra.
esmu nokausēta.
un ha!
jamācas vēl uz ritdienu proza.
ne sūda nemācīšos!

gribas ļoti pašlaik pateikt kaut ko , bet pareizie vārdi nav atrasti.
bet tas viss nāks ar laiku.

šodien bija liela apņemšamās diena, ka es iemācīšos prozu šodien no galvas, bet nu jā, pazvanīja man Gunta, un visus darbus noliku pie malas un devos pēc ilga laika ārā pastaigāties ar viņu.
tagad tāds leils miers un prieks, viņa ļava man paskatīties uz savu dzīvi no cita skatu punkta.(ko man nudien vajadzēja)
patiešam cilvēks, kas mani ceļ augstāk un negāž gar zemi, kā citi.
un šodien laikam bija tie vārdi, kurus man vajadzēja dzirdēt.
un ak prozu nemāku, bet toties es pēc ilga laika smaidu.
nevis uz laiku par kādu joku, bet par dzīvi.
prieks, ka man ir tāds draugs.

bija japaiet kadiem 4 menešiem, lai es saprastu,
ka man ir apnicis dzīvot.

Man patīk pat dažreiz izlikties, ka es neko neredzu.
un nesaprotu.
sanāk, ka es meloju..
labāk dažreiz ir melot, nekā censties visu pieņemt un saprast.
nezinu vai no tā ir vieglāk dzīvot vai nē.

No more singing in the woods

No more singing in the car

No more singing in the streets

No more singing in the bars

No more singing into you eyes

No more singing into your arms

No more singing in the yeard

No more singing in the park



No more

"Uzgleznot ziedošu ķirsi,
Tad-varētu mirt!"
Tā rakstīja japāņu dzejnieks
Pērnajā gadu simtā,
Kad cilvēkam bija vēl sirds.
(Kornēlija Apškrūma)

Šodien tik daudz reizes smagi nopūtos.
visu laiku viss iet šķērsām.
atkal uznācis tas nepatīkamais nogurums.
vai nu pret dzivi, vai attieksmi. nezīnu no kā man tas ir.
bet dzīvot jau var vai ne?

skumji man.
skumji Tev.

Vakara vienyuļa pastaiga pa skaļo Brīvības ielu,
līdz kājām uznāk nogurums, un tās sākt ilgoties pēc mājām.
nogriezos klusājā Indrānu ielā, kur atkal jau skaitīju kaķus savā ceļā. (un jā kaķi bija 6)
ceļs caur Brasas kapiem. kur pūdeļi man pa priekšu skrēja.
līdz pagāju vēl kādu gabaliņu , un jau pa kāpnēm augša tiku savās mājas.
atgriezos ar jaunu,noberztu tūlznu un kripatiņu skumjām.


un jā Rīgā mūzika ko klausos, skan pavisam savādāk nekā laukos.
piedod tādu īpāsu noskanu.

es eju ārā.
vejains.
mākoņi no skumjām savilkušies melni.
lietus sitas man sejā.
sak skanēt sia-breathe me.
un pa vidu tam visam rakstu pēdējās dvēseles paliekas.
viss vakar bija tik sadramatizēts, tik sadramatizēts..