šodien bija liela apņemšamās diena, ka es iemācīšos prozu šodien no galvas, bet nu jā, pazvanīja man Gunta, un visus darbus noliku pie malas un devos pēc ilga laika ārā pastaigāties ar viņu.
tagad tāds leils miers un prieks, viņa ļava man paskatīties uz savu dzīvi no cita skatu punkta.(ko man nudien vajadzēja)
patiešam cilvēks, kas mani ceļ augstāk un negāž gar zemi, kā citi.
un šodien laikam bija tie vārdi, kurus man vajadzēja dzirdēt.
un ak prozu nemāku, bet toties es pēc ilga laika smaidu.
nevis uz laiku par kādu joku, bet par dzīvi.
prieks, ka man ir tāds draugs.