Mēs taču elpojam, mēs nekad neaizmirstam elpot.
Un sirds mūža pirmajos gados cenšās pukstēt ritmiski un necenšas apstāties.
Lai cik cilvēkiem nepatiktu vai patiktu sava dzīve,
lielākā daļa tomer baidās nomirt.
Visiem ir bail aizmirst elpot, ko nekad nav aizmirsuši.
Un visiem ir bail sajust kādreiz pēkšņi lielu,sāpīgu dūrienu krūtīs,
kad sirds izdomā, ka viņa vairs nespēj dzīvot ritmiski,
kā mēs to vēlētos darīt.

Bet īstenībā, mūsu dzīves nav ritmiskas.
Tā ir viena liela, saburzīta papīra lapa.
Citam vairāk, citam mazāk.

Man patīk vērot, kā vējš satiekas ar kokiem un sasveicinās ar to zariem.
šodien tas ir miera pilns.
pieskaras zariem viegli un maigi. dažkārt vējš liek pazemīgi paklanīties tā priekšā.
citreiz tas vēlas, lai citi pat nenojauš tā eksistenci,bet
kad tas ir dusmu pilns.. sāk plosīties ar lielu naidu, nedomājot par citiem.
tas redz tikai sevi. egoistiski un nesavtīgi aizmirst pārējos.
bez žēlastības sāk aplauzt koku zarus.
tas pat neapzinās, ka tas nodara sāpes tiem, kas to ciena un klanās viņa priekšā.
es nevēlētos būt vējš, bet man mēdz dažkārt piemist tā īpašības.
dažkārt man ir jābūt nežēlīgai un nesavtīgai.. lai.. dzīvot būtu nedaudz vieglāk..
viena lieta, kas mūs.. proti cilvēkus, padara par nevēju, ir tas, ka mēs sev dzīvē mēdzam kaut ko liegt...
bet vējš sev neliedz NEKO.

Man škiet, ka vārds māte. ir izdomāts, lai teksti, kur tikstu iepīts šis vārds skanētu dramatiskāk un draudīgāk.
kā piemēram.
mamma teica, lai es nomazgāju traukus.(skan tā, ka viņa šadu frāzi izmeta, bet tas nav obligāti. bet parasti pēc šadas frāzes lielākia daļai ir so what?)
un tagad.
goes like this.
Māte teica, lai nomazgāju traukus. (skan tā, ka, ja es to neizdarīšu, tad viņa mani pakārs)

baisi,baisi.

iekšā atkal ir tā dusmu kņudoņa.
tik liela kņudoņa, ka man atkal liekas, ka varētu izskriet cauri sienai.
ja es esmu stipra, kā cilvēki mēdz par mani teikt, tad kāpēc es spēju tomēr sabrukt no vismazākajiem sīkumiem?
tas pierāda tikai to, ka es esmu garīgi nestabils un vājš cilvēks.
bet kurš gan no mums ir stiprs.
Katram cilvēkam ir savas vājības.
Citam vairāk,citam mazāk.
Bet, lai nekad neviens man nesaka, ka esmu raksturā stiprs cilvēks.

nokususi.
devos mājas no saksofona.
un sāku domāt.
bļin.
kas man patīk.
un manas domas aizgāja tik tālu,
ka sāku apsvērt ideju, ja nu es patiešam apņemos no visas sirds,
censties,trennēties saksofonu..
sākt atkal no sākuma.
laist smadzenes visu salfedžo, mūzikas literatūru un doties tālāk mūzikas ceļos.
pelnīt tā savu iztiku.
ja nu man patiešām pietiktu spēka tam visam?
ja nu patiešām tas ir tas, ko es vēlos?
ja nu tas man patiešām vislabāk padodas?
ziniet.
tā mūzika..

šodien visu dienu šņaukājos un snjurkājos..
jā rudens iesnas ir klāt.
tas liecina tikai par vienu-rudens ir klāt. :)
un no rita pamostoties redzēju pa logu ārā kļavu, kurai galotne jau nokrāsojusies sarkanā nokrāsā.
vēl viena liecība, ka rudens ir klāt.
un ja kādu dienu, kad būs visrudenīgākā diena, es būšu pazudusi, tad ziniet, es būšu noteikti Siguldā, lūkošos no kāda augsta kalna uz lēju, un priecāšos nudien par pasauli tajā brīdi.
vai ar cilvēkiem
vai viena.
es brakšu.

šodien tāda drūma diena.
jo es tikai tagad pamazām, tikai pamazām sāku apjēgt, ka man ļoti labs draugs dodas prom..
uz citu pilšetu, citu skolu..
nebūs vairs pastaigas,nebus vairs tādas pasēdēšanas uz dominas jumta,ar saldējumu..
nebūs vairs tas, kas bija..
sāk tagad ap sirdi ķļūt tā šķebinoši un slikti..
pēc cik ilga laika es pieradīšu pei tā, ka man vairs nebūs tas draugs...

man ir prāta nogurums.
nevēlos vairs domāt.
šīs dienas un vakardieans domas mani pat ļoti domājot nogurdina.
ūn pats trakākais es visu laiku domāju, kā tikt no šīm domām vaļā..
par traku?
varbūt..
iet gulēt?
neaizmigšu, domas atkal pārņems mani vel vairāk..
toties es redzēju skaistu saulrietu.. :)
vismaz uz īsu mirkli novērsos no savām domām.
un jā. šodien mani pat mūzika nogurdina..
diez vai, ja es būtu izsalkusi, pat spētu pielikt karoti pie savām lūpām, jo domas mani pa šīm dienām nogurdina.
par ko es domāju?
parak daudz ko
pārak daudz..