Man patīk vērot, kā vējš satiekas ar kokiem un sasveicinās ar to zariem.
šodien tas ir miera pilns.
pieskaras zariem viegli un maigi. dažkārt vējš liek pazemīgi paklanīties tā priekšā.
citreiz tas vēlas, lai citi pat nenojauš tā eksistenci,bet
kad tas ir dusmu pilns.. sāk plosīties ar lielu naidu, nedomājot par citiem.
tas redz tikai sevi. egoistiski un nesavtīgi aizmirst pārējos.
bez žēlastības sāk aplauzt koku zarus.
tas pat neapzinās, ka tas nodara sāpes tiem, kas to ciena un klanās viņa priekšā.
es nevēlētos būt vējš, bet man mēdz dažkārt piemist tā īpašības.
dažkārt man ir jābūt nežēlīgai un nesavtīgai.. lai.. dzīvot būtu nedaudz vieglāk..
viena lieta, kas mūs.. proti cilvēkus, padara par nevēju, ir tas, ka mēs sev dzīvē mēdzam kaut ko liegt...
bet vējš sev neliedz NEKO.