vanadium

Aizdomājos par to, ka sociālajās grupās eksistē veidi kā nosodīt nelabvēlīgu uzvedību, izraisot vainas/kauna izjūtu. Bet, vai līdz ar to tas nozīmē arī iekšējā grēcīguma ignorēšanu un neapzināšanos?

Šķiet, ka reliģiskās grupās šī iekšējā grēcīguma tendence ir bijusi nozīmīga tēma, ko apzināties. Pat neatkarīgi no papildus ideoloģijas un inidividuālās interpretācijas, ko katra reliģiskā grupa pienes.

Pastāv ideja, ka tas, ko cilvēks neapzinās, beigās vada viņa uzvedību viņam nezinot.
Vai Ēnas apzināšanās novestu pie atklātākas grēcīguma manifestācijas? Nedomāju vis.

Šķiet, ir nepieciešamas sociālās struktūras, kas ļauj apzināties savu Ēnu, saprast iemeslus, kas vada dažāda veida uzvedību un atrast veidus kā kļūt par autentiski labāku cilvēku.

Kā iespējams pateikt, vai redzamais rezultāts ir talants vai intensīva darba rezultāts uz viduvējas funkcionēšanas fona? Vai šo aspektu nošķiršanai ir nozīme? Vai talants nozīmē vēlmi, motivāciju, interesi talantu izmantot? Vai teorētiskam talantam, kas nekad sevi neatklāj ir nozīme?

Pirmoreizi saņemies pieteikties CBT un tev atbild, ka nav iespējams pierakstīties, jo pilnas rindas. Dīvaina sajūta, jo it kā ir nonākts posmā, kur gribētos kaut ko iesākt, bet izrādās nav tik viegli jau pirms nokļūts līdz krēslam.

sāku bliezt yerba mate un ir neparasti nepiedzīvot kofeīna crash un pazust apetītei uz visu dienu un varēt izlasīt virs 40 lapām akadēmiskās literatūras (bez bildēm!!!!)

Šodien domāju noskatīties Only Lovers Left Alive vai Annie Hall. Man pietrūkst laika, kad man bija 15 un es pilnīgā vienatnē atklāju kino mākslu un katru dienu noskatījos kādu kulturāli nozīmīgu filmu. Man gan nebija neviena cilvēka, ar ko par to runāt, bet bija kaut kas īpašs tajā atklāšanas procesā un dažreiz man gribās atsākt no tā paša punkta.

Pagāšnakt bija sapnis par to, ka man piederēja vabole, kura atskaņoja The Beatles mūziku. Šī mūzika bija pret pastāvošo iekārtu vidē, kur atrados, līdz ar to palaidu vaboli skriet uz nekurieni, bet tā pie manis atgriezās.

Nesen nopirku C.G.Jung ''Dreams''. Neregulāri uzturu sapņu atlasu, kur pierakstu kaut kādus noķertos fragmentus no tiem desmitiem sapņu, ko redzu katru nakti.
Aizvakar bija lucid sapnis, kurš laikam šoreiz bija tāds, kur man bija visvairāk spēju kaut ko iesākt ar to. Centos vizualizēt specifisku vidi un notikumus savā galvā, bet īsti vēl nesanāca. Šo procesu pārtrauca iespaids, ka kāds staigā pa dzīvokli. Gribēju paskatīties, kurš tur ir, bet ķermenis bija nekustīgs un vajadzēja laiku, lai tas pamostos līdz ar garu. Dzīvoklī, protams, neviena nebija.

Viens no atlasa ierakstiem (parastais, ne-lucid sapnis):

13/10/2022
''Sapnī bēgām no bagātnieka mājas. Tumsā atradu labirinta trepes, naktī tās atspīd savā baltumā. Atrodu kā tikt lejā. Pārējie arī tiek. Viens no partneriem (šoreiz Walter White) mēģina saimniekam (kurš dzenas pakaļ) iestāstīt, ka ir apsargs, bet viņa platmale viņu nodod un pakaļdzīšanās turpinās. Kādā momentā divi no mums ar riteņiem brauc prom, pārējie divi uzsēžas bagāžā. Es nesu līdzi rokās kaut kādu plastmasas iekārtu, atsakoties to nomest. Fonā skan Latvijas Kristīgais Radio, kur runā par Šleseru.''

vai ir kāds labs apzīmējums vai frāze vārdam ''angst''?

nopirku biļetes uz detlefu, jo man ir vājība uz limited edition lietām

''Sešdemito gadu vidū pēckara demogrāfiskā sprādziena sociālais iespaids bija jūtams visur. Taču ekonomiskās izaugsmes un labklājības laikā galvenā problēma, ar ko saskārās Eiropas valstis, bija nevis tas, kā paēdināt, apģērbt, izmitināt un galu galā nodarbināt arvien lielāku skaitu jaunu cilvēku, bet kā viņus izglītot.''
''Eiropas klasiskās skolas, liceji un ģimnāzijas bija rezervētas valdošajai elitei. Klasiskā mācību programma, kas nebija pieejama lauku un pilsētu nabadzīgo bērniem, tagad pavērās arvien lielākam daudzumam jaunu cilvēku no visām sociālajām kārtām. Kad arvien vairāk bērnu iestājās un izmācījās vidusskolās, starp viņu pasauli un to, kuru bija pazinuši viņu vecāki radās plaisa. Šis jaunais un pilnībā nepieredzētais paaudžu konflikts radīja de facto sociālo revolūciju - lai gan tādu, kuras sekas aprobežojās ar ģimeni''.

Tony Judt - Post-war

Domāju par to psiholoģisko fenomenu, kur cilvēks interpretē konkrētus uzvedības signālus atbilstoši tam, pie kādām nozīmēm pats ekspresētu šos signālus. Tas prasa noteiktu pašattīstības pamatu, lai varētu pārkāpt pirmajām asociācijām un apsvērt citu iemeslu iespējamību.
Pirmais, kas man ienāk prātā ir variants, ka katra ģimene ir kā maza subkultūra, īpaši individuālistiskā sabiedrībā, kas varētu novest pie diezgan nestabilas kolektīvās izpratnes, kā interpretēt vienam otra signālus.

Pēdējos gados ar īsākiem un īsākiem starplaikiem uznirst aizdoma, ka gaidāma kaut kāda kulturāla revolūcija ar apzinātu masveida atslēgšanos no online dzīves.

Daudz ir runāts par mācīšanos ņemt lietas, notikumus mazāk personīgi, par savu sajūtu norūdīšanu utt. Bet nav īpaši dzirdēts par to, ar kādām tieši metodēm šis tiek attīstīts - vai cilvēki sev saka kaut kādas mantras vai atrod kaut kādu iemeslu, kas ļauj sajusties ok par to, kas notika?

Varētu pārtaisīt blogu par apsēstības vadītu dienasgrāmatu, kur pamattēma būtu veltīta dzīvam vai izdomātam ienaidniekam - virspusēji ar nodomu mitoloģizēt savu dzīvi, kas ir varoņa pats arhaiskākais psihes aizsardzības mehānisms.
Pēc patiesās būtības - izvairīties no iespējas internalizēt savu ēnu, aizgūtnēm meklējot to ārpusē.

Nesen kāds runāja par domu, ka trauma ir nepieciešama nobriedušas psihes pabeigšanas procesam. Protams, daudzi uzreiz instinktīvi uzstāj, ka trauma nedrīkst būt noderīga, jo tas taču automātiski nozīmē, ka tā ir attaisnojama. Bet, abstrahējoties no tik vienkāršiem secinājumiem un nerunājot par sišanu un pazemošanu - kā ir ar kontrolētas traumas/pārbaudījuma/iniciācijas konceptu mūsdienās?
Vai mūsu kultūrā ir kāds kopistisks un kontrolēts psihes pārbaudījuma notikums, lai psihes nobriešana nenotiktu haotiski caur kaut kādu negaidītu vecāka nāvi, draudzības/mīlestības zaudēšanu utt? Vai ir kādi veselīgie piemēri vēsturē vai citur pasaulē?

Vai sadraudzēšanās process maksimāli vienkāršotos terminos ir vienkārši uzbāšanās otram cilvēkam līdz izveidojas stabils savienojums?

Par tehnoloģiju pratību. Nekad neviens neko nemācīja par datoriem, vienkārši spiedu uz lietām līdz salaboju. Ir neparasti bieži nonākt situācijās, kur blakām pensionārs strādā ar datoru un kaut kas nesanāk - un es redzu problēmas atrisinājumu, kaut kas pavisam vienkāršs (tur nomainīt audio izeju uz pc vai tumbām vai ko citu). Un es gribu palīdzēt, bet viņš man neļauj, jo "kaut ko varbūt salauzīs", cenšas pats izdomāt. Tad zvana IT čalim, lai nonāk lejā. IT čalis arī nonāk, un... viņš pats nesaprot to problēmu, un meklē kaut kur pavisam citur to risinājumu. Un es vnk skatos ar tādu "wtf notiek". Domāju, cik universāla vai cik individuāla šāda pieredze ir, vai tikai man tas liekas ļoti dīvaini, vai kā

5:30 rīts
6:26 transports
6:50 1.darbs
7:35 transports
8:25 2.darbs
13:30 3. darbs (tajā pašā ēkā, thank god)

Pretnostatīt:
1) Rīkoties pēc principiem, kas būtu sevis paša agrākā sevis labā. T.i. es to daru, jo jaunākais ''es'' būtu to pelnījis utt.
2) Saprast, ko nozīmē, ka agrākais ''es'' vada manas pašreizējās darbības. Vai tas ir ok, vai arī tā ir iestrēgšana attīstībā?

Un ārpus šīm izvēlēm: vai eksistē ''es'', kas ir ārpus tagadnes netveramā momenta un ja eksistē, tad vai tas ir atdalāms no mana tagadējā ''es'' - jo visas domas un darbības tāpat norit pēc specifiska scenārija un tā tālāk un tā joprojām līdz nonākam pie brīvās gribas koncepta. Cik garlaicīgi

Viens kolēģis sāka stāstīt ārzemniekam par izslavēto latviešu frazeoloģismu "cirvi var gaisā pakārt", kuru es un daži man pazīstamie dzird pirmo reizi. Šķiet pārsteidzoši, ņemot vērā, ka esmu pat atsevišķi veltījusi periodus agrākos gados apkopojot dažādus interesantus frazeoloģismus. Varbūt vairāk izplatīts Latgalē?