embalmed ones

Jeb kas notiek kad nav Stambulas konvencijas vai tai ekvivalentu tiesisku normu:

//Madame Popova is one of those figures who sits somewhere between true crime, folklore, and social nightmare. The story most often told places her in late imperial Russia, near Samara, where unhappy wives came to her with a problem the law often refused to solve: violent, cruel, or impossible husbands. Divorce was difficult, reputation mattered, and a woman trapped in a dangerous marriage had few clean exits. Popova allegedly offered a brutal one.
For a fee, she made husbands disappear.
Some accounts call her Alexe or Katherina Popova and claim she operated for decades, from the late 1870s until 1909. Her methods were said to be flexible: poison when silence was needed, weapons when speed mattered, hired killers when distance was safer. The number attached to her name is staggering — around 300 men — though it should be treated carefully, because much of her story comes through sensational crime retellings rather than clean archival evidence.
What makes the legend so disturbing is not only the body count. It is the moral confusion around her. Popova was not remembered as a woman killing for jewels, inheritance, or lovers. She was described as a woman who saw herself as a rescuer. In her version of justice, a husband who beat, terrorized, or trapped his wife had already forfeited his right to live.//

https://www.serialkillercalendar.com/Madame%20POPOVA.php

Gaidu, kamēr nožūšu pēc tējas dzeršanas un savas otrās dīvaini sanākušās rabarbermaizes ēšanas.

Vienmēr kaut ko samainu vai nu receptē, vai izmantoju citu pannu kā šoreiz, un sanāk kas neparedzēts. Tuvu iecerētajam, bet mazliet dīvains. Šodien izcepu plātsmaizi, kam vajadzēja cepties 35x40 cm metāla pannā, 20x20 stikla pannā. "Kāda starpība?" es nodomāju. Pēc vairāk kā stundas (!) man sanāca kūka ar ļoti biezu, dīvaini brūnu biskvītu un superņammīgu, bet biskvīta biezumam mazliet par plānu, sulīgu virspusi.

Īsti nekad neizdodas arī noslīpēt tās receptes, jo pēc pāris reizēm (vai biešu pastas mērces gadījumā - uzreiz) apnīk cept vienu un to pašu. Varbūt ir ok pamēģināt, apmierināt ziņkāri un kaut ko jaunu iemācīties. Varbūt vecmāmiņas vecumā man beidzot sanāks ar pirmo piegājienu.

Nākamnedēļ gribu pirmo reizi mūžā izvārīt arī vistas vai cita dzīvnieka zupu. Par šo es īpaši raustos, jo zupas šķiet tik sarežģītas - katrai sastāvdaļai ir savs vārīšanās laiks, nekad neesmu vārījusi kaulus, nu, tur daudz var noiet greizi. Labprāt piezvanītu par šo tantei, jo viņa noteikti māk pēc vecmāmiņas receptes izvārīt lielisku zupu, bet mazliet bail. Neesmu uzturējusi labu kontaktu ar nevienu, kurš nav tieši blakus, un par to ir kauns. Un tad "zvanu tikai tad, kad kaut ko vajag". Viņiem varētu likties, ka man ir vienalga, bet vienkārši nav pieticis spēka. Vai arī tas ir tikai attaisnojums. Nezinu.

Draudzene (un internets) teica, ka buljons varētu palīdzēt veseļoties un iedot vajadzīgo, bet vienu pašu buljonu es toč nedzeršu, lai arī cik veselīgs tas nebūtu.

Ar sevi ilgi diskutēju arī par sporta zāles abonementu. Lai arī daudz slimoju un pa vidu ir tikai dažas "veselās" dienas, man ir aizdomas, ka kaut cik regulāri jogas vai citi atslābinošie, stiprinošie treniņi arī varētu palīdzēt. Mazāk stresa, sastinguma, veselīga slodze. Bet tās finansiālās saistības mani baida, ņemot vērā, ka man nav ne jausmas, kas notiks ar darba lietām.

Vakar koncertā gan uz vienu brīdi izdevās atkal pieslēgties sajūtai, ka es dzīvoju tajā pašā pasaulē, kurā citi. Ka arī es visu varu. Varu saņemties, varu izdarīt, esmu pietiekama. Tas, kā dzīvā mūzika uz brīdi noslauka prātā iebrauktās sliedes un ļauj pievienoties pavisam citai, tīrai, spēcīgai pasaulei, ir tik maģiski! Iešu uz koncertiem vēl. Varbūt tai tantei, kas aiz mums tualetes rindā runāja par "mūzikas terapiju" bija taisnība.

Love will tear us apart. Music will put us back together.

9.08

Pamodos agri, jo vakar uzrakstīju tikai vienu no pieciem tekstiem. Smadzenes vienkārši atteicās strādāt tālāk. Bet rīta un termiņu iespaidā, šķiet, diezgan labi uzrakstījās vēl divi, kas tagad gaida apstiprinājumu.

Lai nosvinētu, ēdu vakar uztaisīto ļoti rabarberīgo un mazliet rūgteno drumstalu kūku ar saldējumu un ķiršu tēju.

Domāju par to, kā zāļu apjomā, kuras šobrīd dzeru, vispār var pateikt, kas ir simptomi un kas - blakusparādības. Tagad laikam atceros, kāpēc atmetu zāles iepriekšējo reizi. Šķiet, ka arī līdz galam neuzticos ārstiem, jo tik bieži ir bijis kaut kas nepateikts, līdz galam nenoskaidrots vai pat ignorēts, ka neesmu droša, vai viņi tiešām pievērš uzmanību. Esmu sākusi pati ļoti aktīvi komunicēt, jautāt un atgādināt par simptomiem, un arī tad manī ieklausās katrs ceturtais ārsts. Es ļoti cienu profesiju, bet, šķiet, arī redzu, ko tai nodara tā milzīgā slodze un atbildība, kas ārstiem ir jāpanes.

Suns gultā saritinājies kliņģerī šņāc un nemaz negaida, ka kaut kur tik agri viņu vedīšu. Šķiet, šodien jau bija divās čuru pastaigās, lai gan es tajā agrā rīta reibumā īsti pat nepiefiksēju, ka un cik reizes izvedu viņu ārā.

Vakar vakarā viņam ļoti smuki sanāca nokomunicēt, ka viņam vajag tieši ārā, nevis ēst. Parasti viņš sāk man ļoti entuziastiski uzbāzties, kašņāties un laizīt muti, kad viņam vajag vienu no diviem. Tad es pajautāju "tev gribas ēst" vai "tev gribas ārā", mēģinot provizoriski pirmo jautāt to, kurš man liekas ticamāks. Ja viņš atbildot vēl vairāk satrakojas un sāk griezties ap savu asi, es zinu, ka vajag. Bet ko darīt, ja pasaki vienu, tad otru, un ir ļoti līdzīgas intensitātes reakcija? Virtuve ir pa kreisi, bet ārdurvis pa labi. Vakar es nostājos durvīs un prasīju viņam parādīt virzienu. Un viņš ļoti smuki arī parādīja, lai gan ir rīma un mani pārsteidza, ka, pat ja viņam vajag čurāt, viņš neizmanto iespēju vispirms padiedelēt ēdienu. Mana suņu mātes sirds par šo bija ļoti lepna.

Gaidu, kad klients apstiprinās ierakstu, lai varu to ielikt kanālos. Ja tagad aiziešu gulēt, tas būs pusdienlaika ieraksts. Varbūt tas arī ir OK.

Bet vispār arī rīta klusums ir ļoti jauks.

vīram bija dz.d. un es visus aizvedu uz kaķu kafejnīcu Vecrīgā. Napoleons un šokolādes kūka ļoti garšīga, kakao ar maršmeloviem un kapučīno arī. desmit kaķi bija uz vietas gandrīz visi, interjers smuks, galerijas daļa vietām apšaubāmas kvalitātes, bet man patika arī bezgaumība, jo nu.. kaķi (kas dala mana mīļākā dzīvnieka godu ar govīm). vienā mirklī administratore visa tāda atskrēja paprasīt kas saplēsts, izrādās jaunākais pievedums - Messy ik pa laikam kaut ko saplēš/nogāž. viņš arī bezkaunīgi līda šķīvī vienai sievietei un gribēja ēst kūku. nu tā, ka iekāpa šķīvī, ko viņa jau glābjot no kaķa turēja rokā un tēmēja uz tortīti :D un lauzās wc kopā ar viesiem un esot viss tāds saviesīgi sēdējis uz izlietnes kamēr vīrs čurāja.lol

Vakar pēc alerģijas zāļu iepirkšanas domāju, ka šodien varbūt maģiski jutīšos labāk. Šķavas, tekošais deguns un visas niezēšanas tiešām ir beigušās. Bet kakls nodedzis sarkans (kas gan baigi nesāp, jo man ir tas alerģiju sīrupiņš), kājas kļuvušas par pudiņkājām, mazliet reibst galva. Realitāte tāda mazliet vatēta.

Tā kā pirms dažiem gadiem pieņēmu liktenīgo lēmumu par pašnodarbinātību, tagad man ar tādu vates galvu būs jāraksta. Kopumā šodien vajadzētu paspēt uzrakstīt kādus piecus ierakstus. Ja vēl uzrakstītu vienu e-pastu, vispār būtu lieliski, bet es jau par tiem pieciem šaubos.

Lai tas ritētu vieglāk, atnesu datoru uz virtuvi un mēģināšu rakstīt, kamēr cepas rabarberi.

Grūti vispār.

Atšķirībā no "Vasara 2025", šajā kārtējā ciklā jūtos patīkami enerģizēts. Nepārtraukti domāju par savu mūziku. Un šo dāvanu - iespēju to iemūžināt cilvēces zemapziņai tveramā formā. Albums taps gleznainā vietā Jaunciemā, prom no citām mājiņām, vietā, kas ir meža ieskauta, bet reizē netālu no ezera. Tur esošās mājas garažā ievākšos uz kādām 5-10 dienām ar Tascam 424 MKIII konsoli/4 ceļu magnetofonu, vairākām tukšām kasetēm, instrumentiem, SM57, efektiem un savu dzejuki
Kaut kādā ziņā esmu apbūris pats sevi. Vienmēr esmu sev uzticējies, taču slikto darba paradumu dēļ ir gŗuti bijis iekļauties pasaules rāmjos.
Tagad ir tāda silta un mierpilna sajūta, ka esmu izveidojis stabilu rāmi, informatīvo, kreatīvo un ideoloģisko bāzi, uz kā būvēt sev jaunu pasauli.
Kas labāka par veco.


Kā es vēlētos
kaut es spētu
Ar domu (vai vārdu) pamodināt kādu,
Kurš iemācīts
Nejust līdz kaulam,
Neraudāt līdz svētlaimei.
Un visas sliktās domas vienmēr paturēt sevī
Kā tādā svētnīcā
Ar uzrakstu "atkritumi"

Pirms lasi, atmet visus priekšstaus un emocionālās sasaistes ar manis lietotajiem jēdzieniem. 

Tavas valodas robežas ir tavas pasaules robežas.

- L.V.

Izjūtu eternālu fascināciju tais retajās reizēs, kad kāds ienāk manā simbolu dārziņā un pauž savas domas par tajā sastādīto augu kopām.

Pauž tās ar manieri, kas raksturīga, nezinu, paziņām kopš bērnības vai arī cilvēkiem kaut kādās hierarhiskās attiecībās? Es to nesaprotu. Bet es varu pastāstīt, ko es saprotu.

Saprotu to, ka es noķeru mazu kaifa vilni, tādas situācijas eksalējot ad absurdum. Proti, ja es tusējos pa savu dārzu, un kāds garāmgājējs piestāj pie žoga un izsaka savas domas par redzamo, - es viņa domas paņemu, iebāžu viņa paša tūplī un tad ar stangām izvelku caur viņa barības traktu ārā pa paša muti. Un tad ar veiklu pirkstu kustību iespiežu to visu atpakaļ viņa rīklē.

Es to saucu par... postpostmoderno komunikāciju.

Nopirku lodlampu. Tagad smaržoju pec dedzinātas lapegles.

Vakar daudz biju ārā. Vakarā atkal pēkšņi sāka tecēt deguns, tad aizkrita ciet (abi kopā?). Šķaudīju. Un tas mani iepriecināja, jo sapratu, ka man, visticamāk, atkal ir vasaras alerģiskais rinīts. Un to ārstēt ir daudz vieglāk nekā vīrusu saslimšanas, kuras saķer katru nedēļu.

Noķēru ārsti, dabūju zāles un nosūtījumu pie alergologa.

Nopirku arī kuņģa skābes zāles, jo vakar vakarā vienlaikus ar to šķavu lietu arī sāka dedzināt kuņģi no načos vakariņām. Pa nakti atkal apdega rīkle. Tas ir vnk episki, cik daudz lietu vienlaikus var noiet greizi vienā ķermenī.

Tagad turu īkšķus, ka zāles palīdzēs.

KOK strādā, AD arī, šie, cerams, arī, es turpinu vazāties pie ārstiem un kādu dienu varbūt atkal jutīšos labi lielāko daļu dienu. Nu, vai vismaz pusi laika?

Bet tieši tagad gan es iešu nosnausties, jo vakarnakts gulēšana ar vaļā muti, kamēr pakrūtē deg ugunskurs, īsti neļāva atpūsties.

Kas lieliski tagad, kad ārā ir karsti - mums iekšā visu laiku ir vēss. Ne man, ne sunim vairs nevajag vasarā mocīties mūsu pannas dzīvokļa vidē. Ja gribētu, mēs tagad varētu pat ēst ziemas sautējumus! 😀

***

Fuck. Izmērīju temperatūru. Tomēr 37,5, kas nozīmē, ka tā vai nu nekad nebija, vai vairs nav tikai alerģija, lai arī bija visas pareizās deguna, mutes augšpuses un acu niezēšanas. Ārste gan teica, ka alerģijas uzliesmojumi var arī “palaist” laikam vīrusus/infekcijas. To kursu tāpat izdzeršu, bet nu bāc. Manu ārsti tik bieži nemaz nevar dabūt rokā, cik bieži es saslimstu.

Pasaulē lielākās mušas.

šodien biju malacīte: uztaisīju USG vēderam (viss labi), savakcinējos (beidzot, gribēju šito jau 10+ gadus) un aizbraucu uz Vecmīlgrāvi uzlaikot un nopirkt sandales. sandales kolosālas - ērtas, smukas, erti stūrēt un tagad esmu drusku bankrotējis, bet ļoti laimīgs zaķītis un gribu iečolēt, varbūt arī manā izmērā tādas ir krāsiņās, piemēram rozā! <3

un negāja waze, uz Grāvi braucu puslīdz pēc atmiņas un zīmēm. nosvīdu, protams, pilnīgi slapja. karsts. labi, ka humpalās nopirku harēmbikses, nereāli labs pirkums

Succumb to the sulfur.

nopirku sev gigantisku burku ar olīvēm, kas pildītas ar mandelēm

Atgādinājums nākotnes sev: noorganizē lampu pastūžu apli, kur 10-20 cilvēki unisonā mauc vienu skābu smēri, kas savā repetīcijā pārtop par tikpat labi eņģeļu balsīm.

Iemīlējos šajā Britu ģimenes grupā. Lal & Mike Waterson. Es mīlu šādu folku, kur akcents ir radīt mūziku nevsis masturēt uz to, cik mums folciska skaņa vai cik tautiskus instrumentus lietojam. Mani interesē substance nevis pimpīšu mērīšanās sacenība.

Viens no šodienas galvenajiem uzdevumiem - palikt nomodā pa dienu. Un tiešām arī būt aktīvai, darboties, darīt lietas, ko vajag izdarīt tā vietā, lai nogulētu lielāko daļu dienas un naktī ciestu no domām par nepaveikto. Jo tad, kad es beidzot jūtos kaut cik enerģiska, sāk vērt ciet veikalus. Patiesībā pat tagad būs mazliet jāiespringst, lai kaut ko paspētu. 

Mans pulkstenis nerāda pareizu laiku.