vanadium

Man ir kaut kāds komplekss par uzmanības noturēšanas uzlabošanu ar papildlīdzekļiem. Man ir pilnīgi ok, ka cilvēki to dara, es pat neuztveru to par dopingu, ja izmanto eksāmenā, jo tu jau vienkārši uzlabo tikšanu klāt tam, ko jau esi samācījies.
Bet tas diskomforts ir par kaut ko citu - par personīgu iespaidu, ka paļauties uz papildlīdzekli vienmēr nes slidenās nogāzes risku (pierašana un atsitiena fenomens) un ja nevaktēšu, vai joprojām spēju radīt īstu uzmanību, fokusu sevī pašā, tad kaut kā iedragāšu savu uzskatu nedalāmību or smth. Bet es tāpat šito rakstu zem kofeīna ietekmes, kas nav sniedzis stimulējošu efektu jau kādus gadus 3? Var teikt jau esmu bedrē ar jums visiem :D
Bet esmu noskatījusi armodafinilu

Izmēģināju phenibut - efekts tā kā alkohols, bet bez stulbuma. Interesanti konkrēti tajā aspektā, ka saproti, kādus impulsus tavas smadzenes kavē. Secināju, ka man pārāk daudz tiek kavēts, piemēram. Un lietojot dabū nelielu ieskatu tajā kā ir būt normāli funkcionējošam cilvēkam.

Kā arī, es visticamāk tagad te daudz spamošu.

Daudzi zina, ka iedzimts krāsu aklums pamatā skar vīriešus, bet interesantāk man šķiet aspekts, ka ir iespējama arī iedzimta krāsu superizšķiršana, kas var skart galvenokārt sievietes. Tūlīt pat sāku meklēt, vai nav online tetrachromacy tests, jo kuram gan negribas justies īpašam.

https://en.m.wikipedia.org/wiki/Tetrachromacy

Atceros vēl tos senos laikus, kur sociālajos tīklos varēji aizbraukt līdz punktam, kur redzēji saturu, kas jau bija skatīts iepriekš. Līdz momentam, kad ieviesa reklāmas un ieteikto saturu, kas noved pie bezgalīgas informācijas gūzmas. Tāpēc ciba nedaudz atļauj paturēt to minimālismu, kas daudz kur bija iepriekš.

Viena interesanta lieta par domāšanu ir aspekts, ka vajag daudz laika, lai iemācītos runāt par domāšanu un kā tas process notiek, lai varētu pietiekami niansēti par to komunicēt, lai saprastu, cik ļoti atšķirīgi cilvēki spēj domāt.
Man ir neparasti izdzirdēt, ka cilvēki nespēj redzēt detalizētu krāsainu objektu galvā ar aizvērtām acīm.
Kad es aizveru acis, es varu likt sev redzēt visaptverošus ģeometriskus paternus visās iespējamās krāsās plūstot, kur vien tam lieku plūst, likt sev redzēt filmas, neīstu cilvēku sejas, redzēt kaut ko pilnīgi nejaušu.
Bet es nevaru dzirdēt monologu vai kādu citu balsi, un nesaprotu kā iespējams, ka cilvēki runā ar sevi.

I want to believe

Vai pacifisms ir koncepts, kas dabiski iznirst no:
- domāšanas vienkāršotās kategorijās?
- domāšanas, kas nav veidojusies uz pretrunu izslēgšanas pamata?
- vienkārši no tā, ka nav nācies sastapt kādu, kas tevi grib atspārdīt?
Man nav viegli rast pašsaprotamu atbildi.

Es nesaprotu atbildi, kas runā par mūžīgu bēgšanu no militāra konflikta. Man tas liekas kaut kas tik nesaprotams. Man tas burtiski translējas kā:
- mana dzīvība ir īpašāka par tiem, kas izvēlās cīnīties (sorry, tā nav);
- es varēšu bēgt uz mierīgāku vietu mūžīgi un viņas nekad neizbeigsies, jo vienmēr kāds nodrošinās mieru manā vietā (sorry, tā nebūs);
- miers ir kaut kas pašsaprotams, kas vienmēr pats no sevis kaut kā mistiski izveidosies - neatkarīgi no manām personīgajām darbībām (sorry, tā nav un nebūs).

Gerry: In 1905, there were hundreds of professors renowned for their studies of the universe, but it was a 26-year-old Swiss patent clerk doing physics in his spare time who changed the world. Can you imagine if Einstein would have given that up just so he could get drunk with his buddies in Vienna? We all would have lost something. [gestures condescendingly to the bartender] Tim would never have heard of him.

Sean: Pretty dramatic, Gerry.

Gerry: No it's not, Sean. This boy has that gift, he just doesn't have the direction for it. We can give him that.

Sean: Hey Gerry, in the 1960s there was a young man who had just graduated from the University of Michigan who was doing brilliant work in mathematics, specifically bounded harmonic functions. Then he went to Berkeley, where he was an assistant professor and showed amazing potential. Then he moved to Montana and blew the competition away.

Gerry: Yeah, so who was he?

Sean: Ted Kaczynski.

radical self-acceptance ir, kad tev vairs netiek izspēlēti apkaunojoši pagātnes scenāriji, kamēr centies aizmigt, jo vairs nav nekādas negatīvas reakcijas par to.

Kāds zina kādu aktīvu grāmatu klubu, kuram pievienoties?

gribētu jaunu terminu tam diskomfortam, kur viss, kas nonāk online pasaulē sastop redzīgas acis uz sekundi vai vispār nesastop un uzreiz pazūd aizmirstībā, ka nav jēgas rakstīt auditorijai, jo īstas auditorijas praktiski nav.

kas ir tavas vērtības?

tas ir tik dīvaini, kad cilvēki raustās no savstarpēja klusuma, neveiklas komunikācijas. Tā kā ieiešana nezināmā teritorijā. Es piemēram nekad neesmu mācējusi small talk, un tad es vienreiz izmēģināju sākt vērot cilvēku komunikāciju, lai labāk apgūtu un man radās iespaids, ka vairums automātiski atkārto kaut kādu interesantu formulu, kur sāk runāt piemēram par kurpēm un tad diezgan prasmīgi spēj aprunāt kurpju pirkšanu kādas stabilas 20 minūtes. Tas ir reāls skills, man reāli nav ko daudz pateikt par kurpēm, man vienkārši nav īpaša viedokļa par to vairāk par ''jā, tādu priekšmetu var nopirkt veikalā''. Un es neskatos uz small talk pratējiem, kā uz zemāku šķiru, mani tiešām fascinē šī prasme tik ilgi runāt principā par neko.
Un tad es domāju dziļāk par to jēgu aiz tā un sapratu, ka small talk ir vienkārši:
1) kontakta uzturēšana, lai ir kaut kāda konstanta nenorunāta apziņa, ka ar šo cilvēku ir izveidotas kaut kāda līmeņa attiecības
2) sociāla pieņemta priekšspēle, taustīšanās pa tumsu, lai saprastu, vai šim cilvēkam varēs atklāt to, kāds tu patiesībā esi frīks.
Un tad es sapratu, kādā veidā es varētu izmantot šo skillu savā labā.

vienīgais mans konkrētais komentārs par covid laiku ir tas, ka tas ir viens no pēdējiem lielākajiem cilvēces testiem konkrēti spējā domāt kompleksās kategorijās.

Kāds teica, ka man ir tendence izteikties bez lubrikanta, bet es pati vispār to nejūtu un nekad nesaprotu, kāpēc cilvēki tik traki reaģē. Mani tas nereāli ilgu laiku uztrauca, bet tagad vairāk uztveru par filtrēšanas mehānismu, lai atsijā un atstāj tos, kam saturs/nodoms svarīgāks par formu. Varbūt kaut kādā ziņā arī cilvēkus, kas vairāk izmanto system 2.

Papildinājums iepriekšējam postam:

(Vēlreiz garlaicīgs disclaimer, ka es nerunāju par klīniski smagām diagnozēm, jo vienmēr atrodas kāds, kam patīk visu ņemt personīgi, tādēļ ka visa viņa dzīves pieredze netika ņemta vērā rakstot šo postu).

Vairumam personības traucējumu nav objektīvu fizikālo parametru, ko izmērīt, lai apstiprinātu diagnozi - nevienam netiek durta adata smadzenē, lai izmērītu serotonīna līmeni. Vairums diagnožu pamatojas uz aptauju datiem un uz objektīvām uzvedības izpausmēm, bet vienādas izpausmes/izjūtas var nākt no dažādiem patfizioloģiskiem mehānismiem, organismiem un vidēm.

Patoloģija un normas stāvoklis visbiežāk ir spektrs, kur bell curve viducī ir +/- normālais vai visiziplatītākais funkcionēšanas tips, bet šis sadalījums arī mainās pēc trendiem. Kādēļ ASV, kur ir cut-throat kapitālisma kultūra, bez atvaļinājumiem/dekrētiem/pieejamas medicīnas nezinkāpēc ir ADHD epidēmija? Ja normālās funkcionēšanas līkni veido pēc pašreizējās sistēmas/vides, tad loģiski, ka norma būs tie cilvēki, kas spēj pielāgoties tam bezsakaram - tātad visdisciplinētākie, motivētākie, ātrāk izdegošie un tie, kuriem ir lēns kofeīna metabolisms.

Jautājums, kāpēc mēs tik viegli normālās funkcionēšanas definīciju pielāgojam sistēmai nevis sistēmu cilvēkiem? Es neteiktu, ka iepriekšējās dekādēs šādas diagnozes varētu piedēvēt ekvivalentam īpatsvaram sabiedrības, es domāju pietiekami daudzi, kuriem tagad būtu klīniskā diagnoze būtu normāli citā laikā/telpā/kultūrā.

Man nav problēma ar speciālistiem un ārstēšanu, man ir problēma ar:
- kolektīvo izpratni, par to kas ir psihes slimība;
- pieķeršanos pašreizējām diagnozēm/definīcijām, zinot, cik ļoti klasifikatori ir izrakāti gadu gadiem, cik daudzas diagnozes vairs neeksistē (histērija utt;
- to, ka daudz kas ir atkarīgs nevis no paša cilvēka izolēti, bet viņa spējas pielāgoties esošajai videi, un ka tas var ietekmēt normālās funkcionēšanas bell curve.
- to, ka norma arī ir trends un tagad modē ir kaut kas šim laikam ļoti specifisks.

Sasniedzu tādu līmeni, kur izsaku neitrālu viedokli un, ja kāds sāk veidot pretargumentu par negatīvu šā viedokļa interpretāciju (paša izdomātu), man jau viss momentā skaidrs par cilvēka iesaisti kultūrkarā un es eju tālāk.

cik daudz cilvēku nonāk līdz konceptam par dažāda veida domāšanu? - par apzināti vadītu un automātisku. Cik daudz cilvēku, kas domā automātiski, izvēlas pamēģināt vadīt domas apzināti?

kas tev dod jēgu dzīvei?

Izlasīju tik pirmās 20 Dune lapas un jau zināju, ka tā kļūs par manu mīļāko grāmatu.