(bez virsraksta)
« previous entry | next entry »
Dec. 15., 2021 | 01:43 pm
Papildinājums iepriekšējam postam:
(Vēlreiz garlaicīgs disclaimer, ka es nerunāju par klīniski smagām diagnozēm, jo vienmēr atrodas kāds, kam patīk visu ņemt personīgi, tādēļ ka visa viņa dzīves pieredze netika ņemta vērā rakstot šo postu).
Vairumam personības traucējumu nav objektīvu fizikālo parametru, ko izmērīt, lai apstiprinātu diagnozi - nevienam netiek durta adata smadzenē, lai izmērītu serotonīna līmeni. Vairums diagnožu pamatojas uz aptauju datiem un uz objektīvām uzvedības izpausmēm, bet vienādas izpausmes/izjūtas var nākt no dažādiem patfizioloģiskiem mehānismiem, organismiem un vidēm.
Patoloģija un normas stāvoklis visbiežāk ir spektrs, kur bell curve viducī ir +/- normālais vai visiziplatītākais funkcionēšanas tips, bet šis sadalījums arī mainās pēc trendiem. Kādēļ ASV, kur ir cut-throat kapitālisma kultūra, bez atvaļinājumiem/dekrētiem/pieejamas medicīnas nezinkāpēc ir ADHD epidēmija? Ja normālās funkcionēšanas līkni veido pēc pašreizējās sistēmas/vides, tad loģiski, ka norma būs tie cilvēki, kas spēj pielāgoties tam bezsakaram - tātad visdisciplinētākie, motivētākie, ātrāk izdegošie un tie, kuriem ir lēns kofeīna metabolisms.
Jautājums, kāpēc mēs tik viegli normālās funkcionēšanas definīciju pielāgojam sistēmai nevis sistēmu cilvēkiem? Es neteiktu, ka iepriekšējās dekādēs šādas diagnozes varētu piedēvēt ekvivalentam īpatsvaram sabiedrības, es domāju pietiekami daudzi, kuriem tagad būtu klīniskā diagnoze būtu normāli citā laikā/telpā/kultūrā.
Man nav problēma ar speciālistiem un ārstēšanu, man ir problēma ar:
- kolektīvo izpratni, par to kas ir psihes slimība;
- pieķeršanos pašreizējām diagnozēm/definīcijām, zinot, cik ļoti klasifikatori ir izrakāti gadu gadiem, cik daudzas diagnozes vairs neeksistē (histērija utt;
- to, ka daudz kas ir atkarīgs nevis no paša cilvēka izolēti, bet viņa spējas pielāgoties esošajai videi, un ka tas var ietekmēt normālās funkcionēšanas bell curve.
- to, ka norma arī ir trends un tagad modē ir kaut kas šim laikam ļoti specifisks.
(Vēlreiz garlaicīgs disclaimer, ka es nerunāju par klīniski smagām diagnozēm, jo vienmēr atrodas kāds, kam patīk visu ņemt personīgi, tādēļ ka visa viņa dzīves pieredze netika ņemta vērā rakstot šo postu).
Vairumam personības traucējumu nav objektīvu fizikālo parametru, ko izmērīt, lai apstiprinātu diagnozi - nevienam netiek durta adata smadzenē, lai izmērītu serotonīna līmeni. Vairums diagnožu pamatojas uz aptauju datiem un uz objektīvām uzvedības izpausmēm, bet vienādas izpausmes/izjūtas var nākt no dažādiem patfizioloģiskiem mehānismiem, organismiem un vidēm.
Patoloģija un normas stāvoklis visbiežāk ir spektrs, kur bell curve viducī ir +/- normālais vai visiziplatītākais funkcionēšanas tips, bet šis sadalījums arī mainās pēc trendiem. Kādēļ ASV, kur ir cut-throat kapitālisma kultūra, bez atvaļinājumiem/dekrētiem/pieejamas medicīnas nezinkāpēc ir ADHD epidēmija? Ja normālās funkcionēšanas līkni veido pēc pašreizējās sistēmas/vides, tad loģiski, ka norma būs tie cilvēki, kas spēj pielāgoties tam bezsakaram - tātad visdisciplinētākie, motivētākie, ātrāk izdegošie un tie, kuriem ir lēns kofeīna metabolisms.
Jautājums, kāpēc mēs tik viegli normālās funkcionēšanas definīciju pielāgojam sistēmai nevis sistēmu cilvēkiem? Es neteiktu, ka iepriekšējās dekādēs šādas diagnozes varētu piedēvēt ekvivalentam īpatsvaram sabiedrības, es domāju pietiekami daudzi, kuriem tagad būtu klīniskā diagnoze būtu normāli citā laikā/telpā/kultūrā.
Man nav problēma ar speciālistiem un ārstēšanu, man ir problēma ar:
- kolektīvo izpratni, par to kas ir psihes slimība;
- pieķeršanos pašreizējām diagnozēm/definīcijām, zinot, cik ļoti klasifikatori ir izrakāti gadu gadiem, cik daudzas diagnozes vairs neeksistē (histērija utt;
- to, ka daudz kas ir atkarīgs nevis no paša cilvēka izolēti, bet viņa spējas pielāgoties esošajai videi, un ka tas var ietekmēt normālās funkcionēšanas bell curve.
- to, ka norma arī ir trends un tagad modē ir kaut kas šim laikam ļoti specifisks.