Pamosties ar Pienvedēju Piedzīvojumu "Jel" galvā skanot ir diezgan sentimentāli un saldskābi, kamēr aiz loga vēl pavisam tumš.
Uzkrātie desmit gadu mirkļi cauri nerviem izskrien šādos brīžos.

Veselas trīs pasta kartes mani šodien gaidīja mājās uz paklājiņa. Somija, Japāna un Amerika. Tā silti uzreiz palika. Nevaru būt visur, tāpēc kas šāds mani ļoti iepriecina. Postcrossing ir patiešām mans mīļākais mūsdienu projekts. Ar roku rakstīt un skriet uz pastu un kā mazam bērnam gaidīt.

Atnāca arī mana numeroloģijas grāmata no tālu tālajām zemēm. Mana tumšo vakaru nodarbe.

Šodien tā tīri cilvēcīgi jūtos savā ķermenī. Kaut kas kaut kur ieduras. Kaut kas kaut kur pasāp. Bet tā izturami un elpojami. Mierīgs cilvēks šodien esmu.
Man vispār šonedēļ neko vairāk par ieritināšanos midziņā negribās. Sakrājušās filmas ko gribās paskatīt. Palasīt savas grāmatas. Drīz sāksies lielais universitātes skrējiens, kad prioritātes būs mazliet citas jau.

Un tad mēs ar mīļo vīrieti sarunājām, ka tiklīdz pabeigšu augstskolu mēs ņemsim vismaz mēnesi brīvu un brauksim prom kur acis rāda. Jebkur. Kaut vai katru dienu citā vietā. Vienkārši atlaist sevi. Izlaist. Bet dzīve līdz tam notiek tāpat. Ar paisumiem un bēgumiem.

Man tik ļoti patīk agri piecelties. Pirms viss apkārt iesāk savu kustību. Man patīk uzvārīt ūdeni un sajaukt ar medu un citronu. Skatīties cauri logam uz debesīm un saganīt savas domas. Tāda rīta meditācija. Būt sev tuvumā, klusumā, kad viss vēl guļ.

Pamodos ar tik lielisku enerģiju un sevis mīlestību. Gāju uz darbu un elpoju rudens pielijušo gaisu. Dzēru zāļu tēju. Mierīgi dzīvojos. Un tieši pēc pusdienu pārtraukuma sāka viss ķermenis sāpēt atkārtoti. Tā līdz asarām. Tā, ka paelpot mierīgi nespēju. Trīcošām rokām ņēmu un zvanīju ārstam un pierakstījos uz piektdiens pēcpusdienu. Will see body. Will see. Ko tu man vēlies pateikt? Es nevaru neēst. Ēst tikai salātus? Tikai svaigi? Sāpes tādas, kas no vēdera vidus aiziet līdz sāniem, tad līdz nierēm un tad pa muguru. Trīs stundu rūdījums. Braucu mājās, turot asaras un meditējot uz citām lietām. Ieritinājos midziņā un vairs ne pakustēt ne ko.
Tagad gan esmu atkopusies. Bet tā sāpju pēcgarša pa smadzenēm vēl dzīvo.

Citās sfērās -
Nedēļas nogalē kārtējo reizi sapirkos literatūras kalnus un grāmatnīcā pavadīju teju stundu. Visu apcilājot un palasot. Grāmatas lēnām kaudzītē krājas un lēnām lasās uz priekšu. Šis ir perfekts laiks lasīšanai. Un manai numeroloģijas grāmatai jābūt drīz klāt un varēšu es pievērsties citai smalkajai pasaulei.


Esmu mazliet nomocījusies. Ar visu. Piereģistrējos universitātes otrajam gadam. Izpētīju jaunos kursus. Vēl tikai jāuzzin būs jaunais grafiks un jāsaplāno sava dzīve ap to.

Man patīk dzīvot. Man patīk sajūtas. Bet dzīve var būt tik ļoti nogurdinoša. Ja ķermenis, kurš ir vajadzīgs neuzvedas un prāts kaut kur klaiņo pa kosmiskiem laukiem. Būs jāatsāk varbūt iet uz jogu un saunu. Tāda mentāla terapija divreiz nedēļā man noderētu.

Auksti, pelēki un salijuši rīti. Kad izkpājot no gultas, var mierīgi uzvilkt adītās zeķes un ietīties adītajā jakā. Modinu sevi ar siltu ūdeni+citronu+medu. Lēnām sevi modinu un rūpējos. Citu ritmu vajag. Citas skaņas.
Man patīk rudens rīti. Man vienmēr ir paticis rudens. Tās lielās šalles, izpūrušie mati, ķiršu tabaciņa un tāāāā sajūta. Sajūta, kas nevienam gadalaikam nepiemīt tik labi kā rudenim. Tāds pilnīgs saldskābs mirklis.
Vēl man ir nepieciešams sevi organizēt. Vajag lielu kalendāru un saplānot sevi. Savādāk esmu izlaidusies kā tāds mājas kaķis saulītē.
Uz rudeni es atmostos. Un iedvemosjos.

Pēdējo nedēļu laikā kaut kas ir pilnīgi sabojājies un nogājis greizi manā ķermenī. Kaut kas tik ļoti ķermenim nepatīk un kaut kādā veidā esmu nodarījusi pāri. Vēdera sāpes un neizturama dedzināšana teju katru otro dienu. Mamma atsūtīja profilakses zāles un viena mēneša kursu, lai mazliet vairāk balansētu visu. Tad nu vismaz pēdējās dienas vairs nav tik traki un gluži pat dzīvojami. Tomēr tās iekšējās, nepatīkamās sāpes vēl sajūtu līmenī dzīvo. Nekas neko neuzrāda, esmu izlasīju dažādu slimību aprakstus, bet neviens no tiem nav tas, kas manī notiek. Dzeru zāļu tējas un detoksēju sevi ārā. Seja arī noklāta sāpīgiem un nepatīkamiem izaugumiem. Pilns ar baktērijām manī ir uzradies. Un vienīgā saprātīgā ideja ir, bojāta iekšējā zarnu un kunģa kārta. Kas pats par sevi jau izklausās briesmīgi. Bet es turos. Cenšos izprast cēloņus un saprast, kas ir nogājis greizi. Vislabākais risinājums šobrīd šķiet uzturā lietot vismaz 80 procentus alkine produktus un tikai 20 procentus acid produktus. Esmu izpētījusi tik daudz literatūrs un šis šķiet vissaprātīgākais. Reducēt skābes līmeni sevī. Ķermenis kaut ko pieprasa un kaut kas trūkst.
Lēnām sāku atteikties no visām sadzīviskajām lietām, kurās ir iekšā ķīmija. Ķermeņkopšanas plaukts jau ir viss izrevidēts. Princips - less is more - from now on. Laigan kosmētiku pats par sevi ikdienā daudz nelietoju. Aprobežojos tik vien kā ar bb krēmu, skropstu tušu un lūpu balzāmu, bet viss pārējais jau tomēr paliek. Losjoni, dušas želejas un šampūni utt. Kad es tā patiešām sāku iedziļināties, kas ir to visu produktu sastāvā, es gandrīz paģību. Nav brīnums, ka mans ķermenis jūtās tik ļoti nelaimīgs. Esmu sarakstījusi lietas no kurām noteikti ir jāizvairās un mēģināšu atrast aizstājējus ar tikai dažām sastāvdaļām. Un aizstāt daudz ko ar tradiconālajām metodēm - home made stuff. Bet tas man vēl ir jāpapēta.
Gribu vairāk organisko un zaļo. Gribu atpakaļ pie dabas. Atpakaļ pie sevis. Tā ir mana vislabākā vieta. Laimīgs ķermenis. Apmierināts prāts. Mierīga es.

Kaut kas manī beidzot iekustējās. Kaut kas uz rudeni manī ir atdzimis. Pēdējās dienas esmu ļoti iegrimusi numeroloģijā un sevis šifrēšanā. Skatos, lasu un pētu. Es atceros, pirms kādiem 12 gadiem, kad biju pavisam jauna un neko no lielā "veseluma" vēl nesapratu, es pētīju grāmatas mammas grāmatu plauktā un atradu kaudzīti par numeroloģiju. Toreiz pierakstīju pilnas klades, bet tas īsti neko nenozīmēja sevī pašā. Atceros, kad viss tā ļoti sakrita ar toreizējo laiku. Visi dzīves cikli un tulkojot iekšējo matricu tik māju ar galvu. Bet līdz galam jau "zaļā" galva neko nesaprata.
Un tagad, pēc vairāk kā dekādes, es sēžu savā darbistabā un jūtos kā atgriezusies laikā. Un tieši tāpat kā toreiz, viss tik ļoti atbilst man. Tik precīzi definēts tieši šis moments un dzīves cikls. Cenšos izprast savu iekšējo un ārējo matricu. Vislielākais pārsteigums man bija par karmisko skaitli. Tik precīzi nodefinēt es nebiju spējīga gadiem. Tāds sevī pazudis bērns. Gribās palasīt vairāk. Saprast vairāk. Salikt pa plauktiņiem. Nav jau tā, ka pilnībā jāpārņem tas viss un jāpieņem, bet ar "open-mind" un gaišumu, tas viss liekās tik saprotams. It kā šis visas zināšanas un sapratne manī būtu bijusi gadiem ilgi un tikai tagad atmodušās. Ir tik dīvaini, kad tik daudz sakritību un identificēšanās. Tāda maza brīnumdaļa, tumšiem un lietainiem rudens vakariem.

Mierīgas un laiskas brīvdienas tomēr ir foršas. Nekur nebraukt. Neko nedarīt. Gulšņāt un laiskoties. Sēdēt dārzā, vērot kanāla laivas. Dzert kafiju un lasīt. Meklējot sevi pazaudēties. Atkal atrasties. Iedvesmoties. Mājas lēnām top. Visas idejas rūpīgi tiek noglabātas lietainiem rudeņiem, kad ārā no mājas negribas līst.
Šo nedēļu pavadīsim country side, pieskatot vecāku māju. Esmu tikusi pie milzīga dārza, kuros skraida zaķi. Garām brauc laivas, sašūpojot kanāla ūdeņus un var iet vēlās vakara pastaigās pa pļavām un mežiem. Tādā mazā nekurienē esam. Sev vien. Ja vien darbs netraucētu šajā nedēļā, sanāktu lielisks atvaļinājums.

Visi trešdienas stresi un cilvēki mani noveda tādā sevis meltdown, ka šodienu es vienkārši paņēmu brīvu. Dienu sev. Bez mērķa. Bez plāna. visu dienu tā arī nodzīvojos. Nokrāsojos matus, salakojot nadziņus, paskatoties seriālus un aizejot pastaigā pa pilsētu. Tā viena puse manī ir tāda ļoti stipra un pilna ar enerģijs. Bet tā otra pavisam vāja, kurai gribās lai viņu pamīļo un pasargā un ārpasaules sitieniem.
Tā skaistā, Latvijā uzkrātā iedvesmas enerģija vēl aizvien ir un aizvien sevī auklēju. Bet tā otra, realitātes enerģija kaut kā mani grib spiest pie zemes. Kas no tā visa ir mans? Patīrīju sevi šodien no visādiem tumšiem mošķiem sevī.
Darbs šobrīd ir tik ļoti nogurdinoš. Un ne jau darba apjoma ziņā. Vai stundu ziņā. Grumpy un nelaimīgu cilvēku ziņā. Tās viņu sliktās enerģijas ir kaut kas vājprātīgs un mani dzen izmisumā. Tie visi argumenti un kliegšanas. Un tad gribās tikai vārgi ieritināties midziņā, ar glāzi vīnu un pabūt klusumā. Kāpēc es tik ļoti vinu ņemu pie sirds, man īsti nav skaidrs. Tāda ļoti jūtīga dvēsele esmu pagadījusies, tajā lielajā koporatīvajā pasaulē.
Ja godīgi, cilvēki mani ļoti nogurdina. Manī gan ir liela empātija un vispār man patīk draudzēties un iedvesmojoši cilvēki. Bet tie visi grumpy ass mani vājina. Un es dažkārt esmu pavisam maza un vāja un man gribās padoties.
Bet tad es paņemu dienu sev. Palasu. Atpūšos. Saņemos. Un jau uz vakara pusi ir tā, ka varētu pat iet un kalnus gāzt ar visu savu naivo ideālismu. No kurienes manī vēl tas viss ir saglabājies man nav ne jausmas. Es vienkārši lēnām plūstu. Lēnām apzinos sevi.