Izvilkums un piezīme sev no grāmatas "Meklējot Aļasku"

Kad pieaugušie ar to slēpto, stulbo smaidu sejā saka "Pusaudži domā, ka ir neuzvarami," - viņi nezina, cik lielā mērā viņiem ir taisnība. Mēs nezaudējam cerību, jo mūs nekad nevar nelabojami salauzt. Mēs domājam, ka esam neuzvarami, jo tādi tiešām esam. Mēs nevaram būt piedzimuši un nevaram nomirt. Kā jebkura enerģija, mēs tikai varam mainīt formu un lielumu, un izpausmes. Kļūdami veci, cilvēki to aizmirst. Viņi sāk baidīties no zaudējuma un neveiksmēm. Bet tā daļa no mums, kas ir lielāka par sastāvdaļu summu, nevar sākties un beigties, tātad arī nevar ciest neveiksmi. Tomasa Edisona pēdējie vārdi bija "Tur ir ļoti skaisti." Es nezinu, kur tas ir, bet ticu, ka kaut kur, un ceru, ka tur ir skaisti.

Vakardien izlīdu no savas komfort zonas un aizgāju ar draudziņiem paklausīties mūziku vecā piepilsētas pabā. Daudz alkahola. Daudz cigarešu. Sapazišānās ar grupām. Sēdēšana uz riteņa aizmugurējā sēdekļa kamēr nedaudz iedzērusi draudzene traucās pa ielām un skaļi smejās. Šodien sirds dauzās. Lēnām dzeru jau otro kafijas krūzi. Un manas ausis ir tik ļoti aizkritušas no stāvēšanas tuvu tumbām un skaļruņiem, ka jūtos tikko izkāpusi no lidmašīnas.
Tas mani tā kā nedaudz satrauc. Tāds pilnīgs dullums. Vienīgā cerība ir, ka līdz vakaram pāries. Man būs relaksējoša vanna ar lavandu. Pabeigšu lasīt "Meklējot Aļasku" un uzcepšu pankūkas. Tāda nekāda svētdiena. Pavisam klusa un bezspēcīga.

Un tad pienāk ilgi gaidītais Sestdienas rīts. Kad visus nedēļas piedzīvojumus, nogurumus un emocijas var izgulēt. Atvērt visus logus. Uzvārīt kafiju. Uztaisīt brokastis. Uzlikt fonā Florenci. Man patīk brokastot vismaz stundu brīvdienu rītos. Lasīt. Klausīties. Rakstīt. Man vienmēr vislabākā un tīrākā iedvesma ir no rītiem. Viss lēnām plūst uz priekšu. Es aizvien smēķēju. Pavadu vēlas naktis lasot sakrājušās grāmatu kaudzes. Pierakstu piezīmes sev. Tāda sevis mīļošana.

Tādas pavisam dziļas domas un sajūtas, kuras nevar uzrakstīt. Būs jāpatur sevī. Vēl jāpalolo. Tieši tāda vasaras pievakare.

Dzīve pēc brīvdienām.

Atvaļinājums ir beidzies. Divpadsmit karstas vasaras dienas ir pavadītas Latvijā. Pie dabas jutos kā mājās. Celties piecos. Ar basām kājām iet cauri mežam un pļavai uz ezeru peldēt. Un ezers kā spogulis. Tik tīīīīīrs. Un apkārt neviena paša. Tikai mežs, putni un debesis. Tajos brīžos tā ļoti labi paliek. Tāds spēks. Daba ir mana vislielākā iedvesma un enerģijas avots.
Karstuma un bezvēja piesūkušās dienas. Izpūruši mati un vīns vakaros ar draudzeni turpat pļavā.
Rīgas trend vietas izstaigātas. Cilvēki apskatīti un skyline bāra saulriets pār pilsētu izbaudīts. Tādas skaistas un spēcinošas dienas. Ieelpoju sevī ko ļoti svarīgu. Tāda pavisam cita enerģija manī ienāca. Tagad gan man ir nogurums. Izkrāmētas somas. Kafija. Sāpoša galva no lidojuma un noguruma. Bet iekšā viss tā patīkami kņud. Visādas domas ķeras. Šis man tik ļoti palīdzēja mazliet atmosties. Latvijas vasaru nebiju baudījusi četrus gadus. Veselus četrus gadus. Un tad tagad atvērās. Pavērās. Manas iekšējās slūžas.
Ar visiem agrajiem saullēktiem, basām kājām un nesteidzīgiem, klusiem rītiem. Izgulet tikai nogurumu un atvērties.

Man pavisam nav laika vairs sev atzīmēties šeit. Esmu tādā mierīgā posmā. Happiness is my religion.
Laigan pa vidam ir visādi uzplaiksnījumi un mazas viesuļvētras, es cenšos sevi domās nomierināt un doties tālāk. Galvu augšā!!! Mazāk citu dzīves un vairāk savējo. Tā mūžīgā salīdzināšana ir mazliet nāvējoša. Honestly.

Kopš ar vīrieti esam iegādājušies paši savu mitekli ir tā labāk un drošāk viss palicis. Tieši astoņi mēneši ir pagājuši kopš esam savu māju īpašnieki un mājas lēnām top. Šī māja ir tāds pirmais pakāpiena solis un jau ļoti iemīļota.
Esmu tikusi pie jumtu logiem un pašai savas darbistabas. Ir vieta, kur paslēpties un kur būt. Un tas tik ļoti palīdz esot attiecībās, kur lielākā daļa ir dzīve kompromisos. Man ir svarīga vienatne un klusums. Es jūtos ļoti labi ar sevi noteiktās devās.
Tāda vienmērīga dzīve šobrīd. Otrā diena mājās un esmu gandrīz uz izveseļošanās robežas. Domājams rītdienu veltīt sevis sakopšanai un sabužināšanai un atgriezīšos dzīvē ceturtdien. Vēl nejūtos gatava iziet pasaulē un iegrimt darbos un rasējumos un desmitiem ē-mailos.
Man gribās pabūt sev, jo dažkārt es netieku līdzi citu ekspektācijām par sevi. Un man vajag apstāties. Uzelpot. Un neaizmirst, kas es esmu un kur es dodos.

Pirmais jūnijs. Pirmā diena pēc atvaļinājuma. Tikko atgriezusies no ziemeļu francijas piedzīvojumiem un noķērusi mistisku vīrusu. Viļājos pa gultu ar savu karstauksto sajūtu. Elpošanas grūtības un iekaisis kakls. Lielisks pēc atvaļinājuma komplekts. Izskatās, ka būšu tikusi pie papildus pāris dienām mājās.
Bet ziemeļu francija bija lieliska. Peldēšanās. Klintis. Pārgājieni. Saulrieti. Vēli vakari ārā kafejnīcās. Vietējie tirdziņi un basas kājas. Pašiem savs noīrētais dzīvoklis un vēlas brokastis gultā. Tie Francijas plašie un lielie logi ir gluži manā gaumē. Man patīk plašums telpā. Ar logiem pa pusi sienas un baltiem plandošiem aizskariem. Puķēm nokrautu balkonu un mazu galdiņu stūrī, kur malkot rīta melno kafiju.
Es jutos ļoti laimīga visu šo nedēļu. Sejas āda ir uzlabojusies. Iededzis ķermenis. Matu mīkstums pēc izmirkšanas jūrā. Visa tā francijas kultūra man nāca patiešām par labu. Tieši laikā. Un tieši ar tik lielu iedvesmas devu cik vajadzēja.
Es nezinu no kurienes manī ir šis viss vīruss šobrīd. Var jau būt, ka ķermenim ir nepieciešama ilgāka pauze pirms lielā skrējiena otrajā cēlienā. Gan jau darbā viss pagaidīs. Pievērsīšos mazliet vairāk sev.

Kad mēs esam mazi, mūsu sapņi ir lieli.
Mēs sapņojām būt ugunsdzēsēji un filmu zvaigznes, miljonāri un kosmonauti.
Kad mēs esam pusaudži, mūsu sapņi ir vēl pārdrošāki – mēs sapņojam, ka dzīve izdosies pēc plāna, diploms, nauda, sekss un mūžīga ballīte.

Kad mēs esam lieli, mūsu sapņi paliek mazi. Mēs sapņojam, ka kāds mūsu vietā pagatavo vakariņas un nomazgā traukus, mēs sapņojam, ka mūsos pamana labo un to novērtē.



Ja vien tas būtu tik vienkārši. Tie sapņi. Tepat prom. Liela pasaule un mazs cilvēks tajā.