Atvaļinājums ir beidzies. Divpadsmit karstas vasaras dienas ir pavadītas Latvijā. Pie dabas jutos kā mājās. Celties piecos. Ar basām kājām iet cauri mežam un pļavai uz ezeru peldēt. Un ezers kā spogulis. Tik tīīīīīrs. Un apkārt neviena paša. Tikai mežs, putni un debesis. Tajos brīžos tā ļoti labi paliek. Tāds spēks. Daba ir mana vislielākā iedvesma un enerģijas avots.
Karstuma un bezvēja piesūkušās dienas. Izpūruši mati un vīns vakaros ar draudzeni turpat pļavā.
Rīgas trend vietas izstaigātas. Cilvēki apskatīti un skyline bāra saulriets pār pilsētu izbaudīts. Tādas skaistas un spēcinošas dienas. Ieelpoju sevī ko ļoti svarīgu. Tāda pavisam cita enerģija manī ienāca. Tagad gan man ir nogurums. Izkrāmētas somas. Kafija. Sāpoša galva no lidojuma un noguruma. Bet iekšā viss tā patīkami kņud. Visādas domas ķeras. Šis man tik ļoti palīdzēja mazliet atmosties. Latvijas vasaru nebiju baudījusi četrus gadus. Veselus četrus gadus. Un tad tagad atvērās. Pavērās. Manas iekšējās slūžas.
Ar visiem agrajiem saullēktiem, basām kājām un nesteidzīgiem, klusiem rītiem. Izgulet tikai nogurumu un atvērties.