Kā tu dzīvo savu dzīvi? Dienu pēc dienas vai skatoties nākotnē? Vai tu domā par fundamentālajām lietām? Par nāvi, par jaunu dzīvību, par sasniegumiem..?
Vai arī tu dzīvo dienu pēc dienas, dalot tās labajās un sliktajās, paņemot labo, mācoties no sliktā, saliekot kopbildi? Vai visu kopā?
Un ko vispār nozīmē dzīvot.

Mazi izvilkumi:

Lai kas mēs būtu un kur dzīvotu, dziļi sirdī mēs apzināmies, ka mums kaut kā trūkst. It kā mēs kaut kad kaut ko būtu pazaudējuši, ko vajadzētu dabūt atpakaļ. Taču, kas tieši ir pazaudēts, - to lielākā daļa cilvēku nekad nespēj izprast.

Lielākā daļa pasaules nelaimju ceļas no valodas kļūdām un vienkāršiem pārpratumiem. Nekad neuztver sacīto tieši. Sevišķi mīlestības jomā mūsu ikdienas valoda kļūst pagalam nederīga. Kas nav vārdos izsakāms, tas nojaušams klusējot.

Man ir glāze sarkanvīna. Un man mazliet galva sagriežas. Man patīk tas dziļais, lielais siltums, kas ielīst ķermenī pēc pirmā malka.

Ļoti lielisks bonus dzīvojot plašā mājā ir tāds, ka es varu pabūt viena un paslēpties. Kamēr vīrietis kaut kur lasa grāmatu,vai spēlē spēles vai skatās filmu, es varu klusām būt ar sevi dzīvojamāja istabā. Dzert vīnu. Klausīties akustisko mūziku un klabināties. Kaut ko palasīt. Kaut ko pašķirstīt.
Tā pilnīgi meitenīgi. Lakot nagus un pinterest`oties.

Manai vecmammai šodien dzimšanas diena. Tieši pirms astoņdesmit diviem gadiem viņa piedzima un ieraudzīja šo pasauli. 1932. gadā. Pa vidu kari, revolūcijas, nemieri, pārmaiņas. Visus tos laikus nekad nav bijis tāds izteikts miers. Pavisam cita dzīve un citas problēmas. Radinieki miruši karā. Pazaudētas mājas. Atrastas jaunas mājas. Tuvi cilvēki aizsūtīti uz Sibīriju. Pirmā iemīlēšanās. Pirmais darbs. Pirmie bērni. Mazbērni. Es tik ļoti dauz ko nezinu. Bet es arī nezinu kā pajautāt. Sāku rakstīt vēstules. Bet apstājos.

Bet tās domas šodien jau ir tieši par tiem astoņdesmit diviem dzīves gadiem. Dzīves piepildītiem gadiem. Ar pavisam citiem stāstiem, pieredzi un notikumiem. Valūtas maiņām, okupācijām, vīra nāvi un cīnīšanos vienai. Manā ģimenē sievietēm vispār ir tāds grūts liktenis bijis. Un man ir tik ļoti bail, ka tas neatkārtojas arī manī.

Es nezinu, es pat nespēju to tā izrakstīt no sevis. Izrunāt. Manšķiet, ka visbriesmīgākais ir nomirt sevi neizstāstījušam. Un tāpēc man tik ļoti gribās pajautāt. Kamēr vēl nav par vēlu. Cilvēkam ir sevi jāizstāsta.

Un man šodien ir tāds saldskābs noskaņojums. Es domāju par sevi pēc sešdesmit gadiem. Es domāju par vecmammu un es domāju par dzīvi un miršanu. Kāds aiziet un kāds atnāk. Un mēs visu pieņemam kā kaut ko tik ļoti mūžīgu un mums piederošu. Klusām domājam, ka nekas nemainīsies. Viss būs droši. Mēs būsim drošībā. Bet tā jau nav. Nekad.

Un man gribētos būt šodien mājās vairāk kā jebkad. Ietīties segā uz dīvāna, blakus vecmammai. Dzert kumelīšu tēju. Ēst pankūkas un runāties par visu un neko. Tā, ka ļoti.

500 Days of Summer soundtracks un būšana bibliotēkā. Klabinu taustiņus un domās dungoju līdzi. Tāda viegla mūzika pavasarim.

Sēžu Universitātē. Pārtraukums. Nolīdu kafejnīcas stūrī ar visu savu laptopu un melnu kafiju. Visi apkārt dzīvojās, tērzējās un smejās. Man ir cita mūzika. Esmu mazliet nomierinājusies no pagājušās nedēļas, bet aizvien mazliet tā kā emocionāli kremt tie visi notikumi. Pilnīgs bērnu dārzs ir ar tiem pieaugušajiem cilvēkiem. Uzlieku savu brave face un daru savas lietas, savus darbus un cenšos apkārtējo visu ignorēt. Citu cilvēku bērnišķīgā attieksme mani nedrīkst tik ļoti ietekmēt. Šis laiks manī ir tik daudz stresa ienesis. Augstskolas degošie termiņi un mana novilcināšana uz pēdējo brīdi. Mana nesaprašana ko un kā darīt. Tehniskās literatūras lasīšana. Esejas. SolidWorks. Es dažkārt patiešām nesaprotu, kā es šeit vispār nokļuvu, ko es daru un kā es vispār pamanījos pabeigt pirmo semestri ar diezgan labām sekmēm. Anyway. Man darbā ir divi projekti ar degošu deadline. Tā, ka visi grib, lai strādājam vēlas, garas stundas un brīvdienas. Visi noslēgumi tuvojas. Tieši tajā brīdī, kad aiz loga ir pilnīgs pavasaris un man vairāk gribās lasīt kādu vieglu literatūru un dzert alu. Tas, protams, man vēl būs. Bet mana nepacietīgā mazā sirds grib visu tagad un tūlīt. Pabeigtu semestri, nodotus darbus un nodotus projektus. Divi auditi līdz aprīļa beigām. Divi eksāmeni. Trīs esejas. Pavidu tam visam es cenšos iestarpināt sporta zāli un savu vismīļāko LBT session un kādus piedzīvojumus. Es sāku mazliet nogurt. Vajag jaunu enerģijas līmeni iekšā.

Uz citas nots. Es beidzot biju savā pirmajā british teātrī. Un man ļoti patika. Pilnīgi cita sajūta.
Un pagājušo nedēļ iekš LBT visi tik smagi strādājām, ka visi spoguļi aizsvīda ciet. Tā, ka nodarbības beigās visi slapji uz grīdas gulēja. Izstaipīšanās uz paklājiņa ir pats labākais nodarbības beigās. Ja es vēl sevi pieskatītu ēšanas jautājumā, līdz vasarai būtu pat tīri pieklājīgā formā. Un dibens tik smuks veidojās. Visi muskuļi pulsē. Tā sajūta ir tieši tas kas man ir vajadzīgs.
Atnāca uz māju pasūtītās hanteles un jogas bumba un tagad arī pa vakariem varu mazliet pavingrot. Tas ir mans vienīgais prieks, kamēr lasu savas zinātniskās grāmatas.

Viss pārējais lēnām notiek. Dzīve notiek. Ar vai bez manis. Dažreiz esmu tālu, tālu kosmosā.

Man šodien negribās būt. Es zinu, ka vēl nav pat pieci vakarā, bet man patiešām bija ļoti nepieciešama šī lielā glāze sarkanvīna. Šī ir oficiāli visbriesmīgākā darbdiena manā gandrīz divu gadu būšanā biznesā. Šī bērnudārzu blame culture is kaut kas vienreizējs pieaugušu cilvēku vidū. Šī diena manis pēc varētu vienkārši nebūt, jo es ļoti labi zinu, ka ar visu savu stresa līmeni es līdz otradienai neatslābināšos un darba attiecības ir mazliet sabojātas. Kā es visu vērsīšu uz labu, es vēl nezinu. Es neprotu būt neitrāla šādos jautājumos. Mani gaida ilgas darba stundas nākamnedēļ. Es negribu domāt par to nemaz, nemaz. Un es gribu aizmirst. Tāpēc man ir vīns jau pirms pieciem pēcpusdienā.

Meiteņieraksts. 

Protams, ka mēs gribam, lai mūs mīl, lai mums ir vairāk naudas, vairāk laika un iespēju, kā vajadzīgs. Lai kritiena brīdī .... nē, lai kritiena nemaz nebūtu. Lai mēs vienmēr būtu drošībā – ja es gribēšu iet, par mani cīnīsies, ja man salūzīs mašīna, es varēšu atļauties jaunu. Mēs visi gribam būt drošībā, tālu no sāpēm un izmisuma.

Man ik pa laikam uznāk tādas dienas, kad es to vien daru kā tikai ēdu. Un ir tā, ka nepietiek. Varbūt tas ir komfort ēdiens. Šis `vienreiz mēnesī` mazliet nobrukt nav nemaz tik forši. Brokastis ar lieliem kruasāniem, protams ir lieliskas. Un vēl pat nav Tas mēnešlaiks. Ir vienkārši tā, ka šodien es daudz ēdu. Un ievīstu sedziņās. Un pai, pai. Ļauju atslābināties. Mazliet laiks ar sevi. Savu komfort ēdienu un laptopu. Par veselību un ķermeni domāšu rīt.